Jānis Ķempe

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
23.12.1901
Miršanas datums:
11.08.1990
Kategorijas:
Dārznieks, Gleznotājs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

1990.gada 11 .augustā Zviedrijā, Nakā, savā dārzniecībā aizgāja mūžībā Jānis Ķempe — gleznotājs un dārznieks, patriots, kas skaļi pacēla balsi pret savas tautas apspiedējiem un pret tiem, kas sadarbojās ar okupācijas varu.
Jānis Ķempe ir dzimis 1901.g. 23.decembrī Minskā, kur viņa tēvs bija pārcelts no Rīgas kā koku brāķeris un inženieris. Tēvs iepircis zemi un sācis būvēt māju. Sākušies 1905.g. nemieri un tēvs kritis par upuri krievu žandarma lodei. Māte ar 3 maziem bērniem atgriezusies Rīgā, kur viņai, strādājot gan fabrikā, gan par veļas mazgātāju, nav bijis viegli izaudzināt savas mazās atvases. Var teikt, ka Jānis Ķempe ir uzaudzis ļoti grūtos apstākļos. 7 gadu vecumā Jānis sāk skolas gaitas. Pa ziemu iet skolā, bet pavasarī tiek izdots par ganiņu. Ganos iedams plūcis puķītes, tās presējis un ziemā skolā tās zīmējis ar krāsu zīmuļiem. Tā Jānim jau no bērnības radusies mīlestība uz puķēm un zīmēšanu. 11 gadu vecumā māte Jāni nodevusi Vāgnera dārzniecībā par mācekli. Tā pienāca Pirmais pasaules karš, un 1917.g. krievu revolūcijas jukas, krieviem atkāpjoties no Kurzemes, kāda bumba izposta dārzniecību. Jānis paliek bez darba. Vecākais brālis, kurš dienējis krievu armijā, paņem Jāni līdz uz fronti. Tur Jānis spodrinājis virsniekiem zābakus un darījis visādus darbus, kā arī izbaudījis Ložmetēju kalna īstās kara briesmas. Par nopelniem frontē Jānim piešķir dižkareivja pakāpi. Kad 1918.g. nodibinās Latvijas pagaidu valdība, Jānis iestājas Latvijas nacionālajā armijā 2.Cēsu skolnieku rotā, kur to paaugstina par kaprāli. 1919.g. 15.oktobrī, cīņās pret Bermontu, piedalījies Daugavas forsēšanā Bolderājā. To viņš sīkāk apraksta savos memuāros. Pēc cīņām Kurzemes un Latgales frontēs sešus gadus nokalpo Latvijas armijā. Demobilizējies 1925.gadā.
Laiks no 1925.-1944.gadam ir bijis viņam pilns grūtību un vilšanās. To vislabāk raksturo Jānis pats: "Darbu bija grūti dabūt, bet man laimējās dabūt darbu vienā no lielākām dārzniecībām. Palēnām iegāju ģimenes dzīvē. Būtu varbūt bijis labi, ja nebūtu ticis mana brāļa Augusta Ķempes ievilināts Strādnieku sports un sargs — SSS. Organizācijā brālis ņēmās man iestāstīt, ka man ir izredzes atkal kļūt par militāru komandieri. Vienā dienā es ar brāli ierados Matīsa ielā, SSS galvenā centrā. Mani stādīja priekšā Bruno Kalniņam un ar lielāko laipnību man piedāvāja SSS 2.bataljona komandiera vietu. Es aizrāvos un nedomāju par sekām. Visu atdevu Latvijas soc.dem. partijas dzīvei. Ģimene cieta, bērniem trūka tēva klātbūtnes. Vai tas tā bija labi? Nedomājul Šī aizraušanās man vēlāk maksāja dārgi."
1944.g. oktobrī Ķempēm laimējās pārbēgt uz Zviedriju. Kā visiem bēgļiem, arī Jāņa Ķempes pirmais laiks svešā zemē, bez valodas zināšanām, ir bijis ļoti grūts. Strādādams fabrikā, pa vakariem viņš apmeklē glezniecības skolu. No fabrikas dabūjis stipendiju mākslas studijām Šveicē. Vēlāk apmeklējis arī mākslas skolu Kopenhāgenā. 1954.g. iegūst nelielu zemes gabalu kādus 30 km ārpus Stokholmas, kur ierīko dārzniecību un uzceļ dzīvojamo māju. 1965.g. Ķempe zaudē savu dzīvesdraugu. Tas atkal ir smags trieciens. Jānis darbojās arī latviešu soc.dem. partijā Stokholmā, ieņemdams, cita starpā, arī revizora amatus. Nevarēdams akceptēt partijas biedru sadarbību ar okupētās Latvijas funkcionāriem, Ķempe no partijas izstājas uz visiem laikiem, apraksta partijas sadarbību ar komūnistiem, par ko tiek nonievāts, pat apmelots. Nepateicība ir pasaules alga... Ķempe bija īsts cīnītājs. Atklāts un taisns, bieži nesaprasts, kas sarkano partijas karogu apmainīja pret nacionālo!
Aiziedams Jānis atstāj savu dārzniecību un palielu gleznu klāstu. Viņa gleznas ieguvušas daudzas pazīstamas personas, kā konsuls J.Zalcmanis Amerikā, sūtnis Tulio Franco Dominikāņu Republikā, prof.Dr. Bertil Naslund, kā arī vairākas firmas un mākslas biedrības. Viņa memuārus iespieda aizjūras latviešu prese — Latvija Amerikā. Videofilmā vēl ir iespējams tikties ar Jāni viņa puķu dārzā. Nobeigšu ar Jāņa paša vārdiem: "Šodien ir 17.oktobris, manas sievas nāves diena. 13 gadus esmu dzīvojis vientuļš ar savu suni, gleznām, augu māju un lauku puķēm. Puķēm uz audekla, kas pastāv un nenovīst. Puķes nozied un novīst, cilvēki dzimst un nomirst, bet puķes uz audekla — gleznas, nekad nevītīs."

Avots: Londonas avīze, 05.11.1990

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Nav norādīti notikumi

        Birkas