Jānis Klīdzējs dzimis 1914. gada 6. maijā Sakstagala “Livžās” jaunsaimnieka septiņu bērnu ģimenē. Četras māsiņas — Geņa, Helēna, Broņa un Aleksandra mirušas bērnībā, kara beigu epidēmijās. Trīs dēli (Jānis, Donāts, Antons) tās pārcieta un izdzīvoja. Beidzis Rēzeknes komercskolu un vēlāk studējis Latvijas Universitātē lauksaimniecību. Strādājis par ierēdni Rīgas strādnieku slimokasē, 1943. gadā strādājis par Daugavpilī izdotā dienas laikraksta "Daugavas Vēstnesis" redaktoru.

1940. gadā Jānis Klīdzējs apprec Varakļānieti Emīliju Svilāni, kura ieradusies Rīgā turpināt izglītību, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ spiesta meklēt darbu. To meklēt viņai arī palīdz J.Klīdzējs.

1944. gadā abi Klīdzēji pamet Latviju. Sākumā viņi nokļūst Vācijā, Šlēsvigā - Hernsdorfā, vēlāk Bavārijā - Altetingā, tad Grāf - Našavā un Minhenē, bet 1950. gadā aizceļo uz ASV, kur dzīvo vēl tagad.

Pirmajos trimdas gados Amerikā Jānis Klīdzējs strādā fizisku darbu. Viņi dzīvo Dimoinā, Aijovas štatā, arī Čikāgā. 1953. gadā Klīdzēju pāris dodas dzīvot uz Kaliforniju. Kalifornijā Emīlija turpina Čikāgas Mākslas institūtā iesāktās zīmēšanas un gleznošanas studijas, bet Jānis iestājas Sociālo zinātņu institūtā un 1957. gadā iegūst maģistra grādu klīniskajā socioloģijā. Mācību laikā rakstnieks darbojas tiesu iestādē, kura risina dažādas konfliktā ar likumiem nonākušo jauniešu problēmas. Pēc studiju beigšanas viņš strādā Napas psihiatriskajā slimnīcā par klīnisko sociologu, kura uzdevums palīdzēt slimniekiem atgūt garīgo līdzsvaru, ticību sev un turpmākās dzīves iespējām. Tur viņš nostrādā divdesmit gadus līdz aiziešanai pensijā 1977. gadā.

Rakstnieka Jāņa Klīdzēja literārā darbība sākas 1937. gadā, kad žurnālā "Sējējs" tika pirmoreiz publicēti viņa dzejoļi un stāsti "Zelta krustiņš" un "Cilvēki dūmakās". Drīz viņa darbi tiek publicēti arī laikrakstos "Tēvijas Sargs" un "Brīvā Zeme". Šā laika darbos dominē stāsti par jauniešiem, viņu rūpēm, kas saistītas ar dzīves uzsākšanu, izglītību, dzīves mērķa meklēšanu. Šajos darbos viņš daudz raksta par savu dzimto pusi, Latgali.

Šajā laika viņš raksta gan latviešu, gan latgaļu valodā.

Darbos par dzimteni autora iecienīta tēma ir bērnu un jauniešu izaugsme un to personības veidošanās, kas cieši saaužas ar dzimtenes izjūtu kā personības apzināšanās un latviskuma saglabāšanas nosacījums. Stāstos atklājas bērnu personības attīstīšanās, kura ir atkarīga no apkārtējās vides, kurā bērns aug. Izcilākais darbs par šo tēmu ir "Cilvēka bērns" (1956). Šajā darbā atklājas autora psiholoģiskās prasmes. Pēc šī darba motīviem ir uzņemta arī filma.

Otra nozīmīga tēma ir latviešu dzīve emigrācijā. Stāstus par šo tēmu autors sāka rakstīt tad, kad pats nonāca emigrācijā. Viņš stāsta par latviešiem trimdā, atrautiem no savām saknēm. Autoru uztrauc tas, kas trimdā daudzi latvieši ātri aizmirst savu latviskumu, tie nododas tikai naudas pelnīšanai un rūpēm par sava stāvokļa nodrošināšanu. Viņš arī pievērš uzmanību latviešu tautas vārda izskanēšanai pasaulē:

" jādara viss iespējamais, lai pasaule vairāk sadzirdētu mazās. Baltijas krastu tautas balsi un lai zina, ka šī tauta gribēja un grib dzīvot tāpat kā tie, kam pieder 100 000 astoņdesmittonnīgo tanku."

Klīdzēju, kā psihologu, vienmēr ir interesējusi cilvēka iekšējā pasaule - otrais "es". Šī ir trešā tēma, par kuru autors ir rakstījis. Šī tēma atspoguļojas arī viņa citos darbos, jo tiem visiem cauri vijas sīka personu iekšējās pasaules atklāsme. Prozā viņš rāda smalku; psiholoģisku un intīmu tēlojumu, cilvēka iekšējā pasaules atklāsmi. Būdams psiholoģijas speciālists, viņš pēta cilvēku pretrunas, ievainotās un saskaldītās dvēseles. Tas arī atspoguļojas viņa reālajā darbā Napas psiholoģiskajā slimnīcā.

Klīdzējs savos darbos ir ļoti prasmīgs liriska romantisma izteiksmes izmantotājs. Viņa darbos par Latgali ir ļoti prasmīgi un reālistiski attēlota autora jaunības Latgale. Tā ir attēlota spilgti un ļoti plašu valodas tēlainību. Savos darbos autors arī ļoti prasmīgi māk pasmaidīt par grūto un sarežģīto.

Visos Klīdzēja darbos ir raksturīgi spilgti tēli, kas ir arī izteiktas personības. Benedikts no "Benedikta harmonikas" ir brašs puisis, stiprinieks, citreiz dzērājs un trakulis, bet labu sirdi un prasmīgām rokām, citreiz muzikants - sapņotājs un pasaules laupītājs. Ontons no "Likteņa lauzēji" - jauns censonis, kurš vēlas mācīties un izrauties no nabadzības. Kalvāne no "Skūlotoja Kalvāne" - skolotāja, centīgu jauniešu iedvesmotāja un palīdze. "Dženitors" stāsta par leģionāru Viktoru Upānu, kuram jāsāk dzīve no jauna. Šajā grāmatā sastopami autobiogrāfiski momenti.

Grāmata "Sniegi", kura dabūjusi Kultūras Fonda balvu, ir par tuberkulozes slimnieku Eduku Šembeli, viņa aklo skolas biedreni Tāsīti, kurā viņš ir bezcerīgi iemīlējies. Pārējie Klīdzēji ievērojamākie darbi ir stāsti un noveles "Mīlētāji un nīdēji" (1946), "Cilvēki uz tilta" (1948), "Gājputnu dziesma" (1944), "Grēks uz pusēm" (1951 ), "Viņas un viņi" (1954), "Dzīvīte, Dzīvīte" (1967), "Debešu puse" (1968), "Prezidents un Latvijas paaudze" (1975), "Laidiet, laidiet!" (1984), "Neraudi, ja nepārnākšu" (1990). Pavisam savā radošajā mūžā Klīdzējs ir sarakstījis 8 romānus, 22 stāstus, 2 eseju un publikāciju krājumus.

"Esmu rakstījis un rakstu to balss izteikšanai, kuri savu dzīvi izsāp klusumā, jo viņi ir pieredzējuši, ka viņu balsī paklausīties nevienam nav īsti bijis laika. tie ir nabadzīgie, vienkāršie cilvēki, nastu nesēji un smago darbu darītāji." 1

***

Varbūt mīļas grāmatas autors? Tuvinieks vai draugs? Varbūt kolēģis vai skolotājs? Dzimtās puses cilvēks? Vai varbūt tikai kaut kur dzirdēts vārds? Atbilde būs katram sava... Tāpat kā katram varētu būt savs viedoklis par to, kādai jābūt mājas lapai par rakstnieku - 28 grāmatu autoru,klīniskās socioloģijas maģistru, pasniedzēju Kalifornijas universitātē, psihologu Napas (ASV) psihiatriskajā klīnikā, sabiedrības pētnieku, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, dažādu fondu godalgu īpašnieku un, protams, vienkārši interesantu cilvēku - Jāni Klīdzēju. Šī mājas lapa ir tikai viens no stāstiem par rakstnieka Klīdzēja - mazā “cilvēka bērna” lielajā dzīvē piedzīvoto. Par to, kas piedzīvots pēc bērnības Kantinieku pagasta “Upmaļos”. Par skolas gadiem Sakstagala pamatskolā un vēlāk Rēzeknes komercskolā; par studiju laiku Latvijas Universitātē. Par vēstures notikumu ietekmētu ceļu, kas no Latvijas caur Vāciju aizvedis līdz ASV Napas ielejai Kalifornijā, kur, pēc bēgļu gaitās piedzīvotā, sākts dzīvot no jauna. Par pašu dzīvošanu, par ko J.Klīdzējs saka tā : “...viss virs zemes ir tik brīnišķīgā kārtībā, ka te nevar notikt nekādas kļūdas. Viss iet un notiek savā laikā. Ja bīstas kā ne vien, tad pazaudē laiku dzīvošanas redzēšanai. Nekā ļauna pasaulē nav. Ir tikai dzīvošana un nāve. Arī tā ir tikpat laba kā dzīvošana. Viņa paņem sevī to, kas izdzīvots. Tik vien tās lietas un būšanas.” Ceram, ka mājas lapā atrodamais biogrāfijas izklāsts, fotogrāfijas, atceres stāsti un radošā darba apkopojums, atklās jums ko jaunu par Jāni Klīdzēju. Par rakstnieku, kurš dzīvojot tālu no dzimtenes – Amerikā, visus savus darbus veltījis Latvijai un savam dzimtajam novadam – Latgalei. Ceram, ka šī mājas lapa rosinās jūs uz satikšanos ar Jāni Klīdzēju viņa grāmatās un ļaus aizdomāties par savu cilvēcisko būtību, par savu patieso esību.  Gaidām katru padomu, norādi, ziņu, vai precizējumu, lai mūsu iesāktais darbs varētu turpināties. Lai šī mājas lapa pilnveidotos un dzīvotu, jo “...Dzīvošana ir būšana kopā ar visu, kas ir, tek un notiek.”

http://www.klidzejs.kantinieki.lv/index_lv.htm

Evita Pīgozne

projekta vadītāja

     „Katram cilvēkam ir tikai vienas pašas dzīves laiks. Jo ātrāk kāds atrod to vietu, no kuras viņš var sākt mazliet priecāties par savu dzīvi, jo tam vairāk tiek no visa kā, ko viņš no dzīves vēlējies.”

                                                       (J. Klīdzējs.) 

Mārtiņš Danusēvičs

1 Jaunā Gaita, 1956

Izmantotā literatūra

Rakstnieki par Rakstniekiem, R., 1996 Pasaules spogulī, R., 1990 Karogs '89, 5-6 Literatūra 12. klasei, R., 1996 Latviešu trimdas rakstnieki, R., 1992

JĀNIS KLĪDZĒJS   Pievienoja importer Ce, 01/01/1970 - 03:00

rakstnieks, sabiedriskais darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1994.)

In memoriam (1914-2000) Jānis Klīdzējs dzimis 1914.gada maijā, Sakstagala pagasta Livžās, Virgīnas un Aleksandra Klīdzēju ģimenē, kurā ir daudz bērnu. Viņa četras māsas un brālis nomirst 1.Pasaules kara laikā epidēmiju dēļ. Viens brālis mirst frontē.  Kaut gan tas varētu šķist savādi, nākošajam rakstniekam J.Klīdzējam, grāmatu lasīšana sākotnēji nav īpaši patikusi. Tāpēc vecāki Jānim par lasītprasmes apgūšanu solīja nopirkt jaunus zābakus, par kuriem viņš jau sen sapņoja, jo vēlējās aizbrist pa dziļo sniegu tālu, tālu… Kad lasīšanas prasme bija apgūta, grāmatas rakstniekam kļuva ļoti mīļas. 1922.g. pienāca ar lielu nepacietību gaidītās mācības Sakstagala pagastskolā. Vēlēšanās rakstīt literārus darbus radās mācoties tolaik ļoti prestižajā Rēzeknes valsts komercskolā. Kompetento skolotāju vadībā veidojās topošā rakstnieka pasaules redzējums. Īpaši viņš izjuta dzimtā novada problēmas, vienkāršo darba cilvēku vajadzības. Pēc komercskolas beigšanas 1933.gadā radās vēlme studēt par agronomu un sniegt reālu palīdzību Latgales zemniekam. Studiju gadi Latvijas Universitātes lauksaimniecības fakultātē (1933.-1939.) nebija viegli. Bieži nācās pārtikt no Sakstagalā mātes pašceptās maizes un saulē kaltētā siera, tomēr no sava mērķa - iegūt augstāko izglītību - viņš neatkāpās. Grūtos brīžos viņam palīdzēja lielā ticība Dievam. Studiju gados J.Klīdzējs par literāro daiļradi guva pirmos Latvijas Kultūras fonda apbalvojumus.1937.gadā, mācoties universitātē, Jānis Klīdzējs iepazinās ar nākamo sievu - Emīliju Svilāni. Latvijas brīvvalsts laikā rakstnieks tikās ar Kārli Ulmani, un prezidents izsniedza viņam 200 latus dzimtenes apceļošanai un vērojumu pierakstīšanai. Pēc veiksmīgi padarīta darba J.Klīdzējs saņēma gan prezidenta uzslavu, gan materiālu atlīdzību. 1939.g. Rakstnieks strādā par Slimokases revidentu. Pēc tam politiskā situācija kļuva nestabila, daudzus inteliģences pārstāvjus izveda uz Sibīriju, tādēļ rakstnieks 1944.g. ar dzīvesbiedri emigrē uz Vāciju un vēlāk, 1950.g., - uz ASV, kur dzīvoja Kalifornijas pavalstī Napas pilsētas skaistajā vīnogu ielejā. Sākotnēji J.Klīdzējam bija jāstrādā fiziski smagu darbu, piemēram, metāla fabrikā, fermā, kā telefonu līniju apkalpotājam, kur bija nepieciešami tikai jauni, spēcīgi cilvēki. Rakstnieks nolēma iegūt augstāko izglītību Berkelejas universitātē. Universitātes beidzot, viņš ieguva maģistra grādu klīniskajā socioloģijā un viņam rodas iespēja strādāt prestižākās darbavietās: 1956.-1957.g.- darbs jauniešu tiesā ; 1957.-1977.g. - darbs ar pusaudžiem Napas psihiatriskajā slimnīcā. Kaut gan sakari ar dzimteni bija pārtrūkuši, J.Klīdzējs turpina literāro darbu. Trimdā uzrakstīta lielākā darbu daļa. ASV rakstītie darbi ir nostaļģijas pilni. Kopš šķiršanās no Latvijas J.Klīdzējs 3 reizes atbrauca uz Dzimteni (1978.,1992.,1993.g). Pirmās vizītes laikā rakstnieks tikās ar māti, ko nebija redzējis daudzus gadus. Šis bija gan asaru, gan prieka brīdis. Otrās vizītes laikā tiek uzņemta videofilma ar rakstnieka piedalīšanos.  Jāņa Klīdzēja dzīve noslēdzas 2000.g. 2.maijā ASV.

Rakstnieks mirst slimnīcā pēc trīs gadu ilgas, bet nesekmīgas ceļu satiksmes negadījuma seku ārstēšanas.  Jāņa Klīdzēja personību daudzi Latvijas iedzīvotāji iepazinuši, noskatoties J.Streiča filmu, kuras sižeta pamatā ir darbs “Cilvēka bērns”, taču rakstniekam ir arī daudzi citi, ne mazāk interesanti darbi. Viņa daiļradē saskatāmas trīs pamattēmas: atmiņas par dzimto Latgali; cilvēka bērns un viņa dvēsele, bērna pasaules atklāsme un izzināšana; latvieša pašapziņa un latviskuma saglabāšana. Šīs tēmas dominē viņa romānos, īsprozas krājumos, esejās. “Katra putna balsij ir sava dziesma, kas izaugusi no perēkļa, kurā viņš izšķīlies un izkliedzis pirmo prieku un sāpi, un no zemes, rasas un debesīm, kas apskāvušas viņa spārnus. Un, protams, būtu nedabiski, ja Sakstagala dzeguzei būtu bijuši citi un sveši kūkojieni. Tie dzimuši Livžas upes alksnājos un iezvanījuši mūžu Jānim Klīdzējam.” Tā 1994.gadā rakstīja A.Vējāns (“Latgales rakstu gaisma”). Jāņa Klīdzēja darbu tapšanā saskatāma viņa vectēva Donāta ietekme, kurš mācīja Jāni lasīt, rakstīt, tēlaini uztvert un saprast dabu. Darbos profesionāli apvienotas tēlainas dabas ainas, cilvēku raksturi un neiztrūkstošā patriotisma dzirksts. Jānis Klīdzējs, būdams profesionāls psihologs, literatūras un cilvēka dzīļu pētnieks, literatūras darbību definē šādi: ”rakstīšana ir tuneļa rakšana uz sava paša un citu apziņas gaismu”.  Jāņa Klīdzēja daiļrades sākumposmā latgaliešu rakstnieki publicēja aizvainojošus rakstus, kuros dzēlīgi uzsvēra, ka J.Klīdzējs esot “pielīdējs” Rīgai un savus panākumus guvis negodīgi. Turpretim pašlaik varētu teikt, ka J.Klīdzējs tiek uzskatīts par Atmodas cilvēku.  Man personīgi ir ļoti tuvi daudzi J. Klīdzēja darbi, jo tajos ir atspoguļotas cilvēciskas jūtas, tie nav sarežģīti pēc uzbūves, akcents tiek likts uz izteiksmes līdzekļiem. Rakstnieks, manuprāt, patiešām centās uzmodināt šo apziņas gaismu un palīdzēt “augt” cilvēkiem garā.  (Šī biogrāfiskā apraksta veidošanai izmantoju A.Vējāna rakstus, kā arī tikos ar rakstnieka brālēnu Ernestu Klīdzēju, kas dzīvo Rēzeknes rajona Čornajas pagastā. Rakstnieka otrs brālēns, medicīnas doktors Pēteris Klīdzējs, dzīvo Rīgā.)

Apbalvojumi:

• Latvijas kultūras fonda balvu seškārtējs ieguvējs: 1937., 1938., 1939.g. – par stāstiem. 1963.g. - par romānu “Sniegi”. 1964.g.- par īsprozas krājumu ”Mīlētāji un nīdēji”;
• Godalgots ar Krišjāņa Barona un Jāņa Jaunsudrabiņa balvām;
• 1993. g. - Latvijas Zinātņu akadēmijas goda diploms.
• 1994. g. - apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Rēzeknes rajona Sakstagala pagastā, Franča Trasūna muzejā “Kolnasāta” viena ekspozīcijas telpa ir veltīta rakstniekam Jānim Klīdzējam. Muzeja ”Kolnasāta” tālrunis 4657271. Attēlā: Rakstnieks pie sava tēva kapa, Kantinieku kapos,1993.g. 2002.gada aprīlis Rēzeknes komercskola Sagatavoja Santa Meļko, 10.b. skolniece LIIS izstrādne