Jānis Rundelis dzimis 1856. gada 22. janvārī (pēc vecā stila 9. janvārī) Vidzemē, Vecpiebalgā, Inešu pagasta Celmos.                                  Miris Rīgā.

Vecāki – Krustiņš un Maje. Mācījies Kaibēnu skolā un Vecpiebalgas draudzes skolā. Pēc tam devies uz Rīgu, kur 1870. gadā dibināta pirmā valsts pedagoģiskā iestāde Latvijā – Baltijas skolotāju seminārs. Tur mācības, kā Krievijas impērijai pakļautai mācību iestādei, notiek krievu valodā. Jānis Rundelis mācās seminārā 3 gadus, to beidz 1876. gadā, iegūstot lauku tautskolotāja un pilsētas elementārskolas skolotāja tiesības. Arī semināru ietekmē jaunlatviešu kustības idejas – pastāv slepens latviešu audzēkņu literārais pulciņš, kura dalībnieki pēc Friča Brīvzemnieka aicinājuma vāc tautasdziesmas un sūta viņam uz Maskavu. Vēlāk tās nonāk Krišjāņa Barona rīcībā. Pēc semināra beigšanas J. Rundelis sāk darba gaitas pagasta skolā Nītaurē un aktīvi iesaistās folkloras vākšanā. Vēlāk izrādīsies, ka viņa 2421 Nītaures pusē savāktās folkloras vienības ir piektais lielākais vākums.

Laikā līdz 1881. gadam Jānis Rundelis ir brīvklausītājs Tartu universitātē un iegūst tur apriņķa skolotāja tiesības. Tā kā Kārlis Mīlenbahs studē Tartu no 1876. līdz 1880. gadam un Fr. Cirķelis 1880. gada sākumā kā brīvklausītājs arī tur iegūst apriņķa skolotāja tiesības, tad Tartu varēja būt vieta, kur nākamie kolēģi iepazinās. Kad 1881. gadā K. Mīlenbahs sāk vadīt vietējās muižniecības uzturēto Talsu apriņķa skolu ar vācu mācību valodu, par skolotājiem viņš uzaicina arī latviešus – savus domubiedrus, tautas atmodas gara veicinātājus: no Sabiles skolas Cirķeli un Biškevicu, no Nītaures– Rundeli, vēl Pēteri Ramiņu un Freibergu. Jānis Rundelis, 1881. gada 22. jūlija laikrakstā „Balss” ievietojis sirsnīgus atvadu vārdus draugiem un pazīstamiem, atstāj Nītauri un kļūst par krievu valodas pasniedzēju Talsu apriņķa skolā Rožu ielā 1, Talsi. Skolotāji strādā profesionāli. No panīkušas triju klašu zēnu skolas izveidojas laba piecu klašu proģimnāzija.

No 1889.gada septembra viņš ir skolotājs, vēlāk, līdz pat 1911. gadam, pārzinis pilsētas Harasa meiteņu skolā Pārdaugavā (Johanss K. Harass (1785–1865) bija turīgs pilsētas mūziķis, strādājis arī par ērģelnieku Pētera baznīcā, ziedojis līdzekļus brīvskolu ierīkošanai mazturīgiem vāciešu, vēlāk arī citu tautību bērniem). Domājot par audzēkņu veselību, pēc pārziņa iniciatīvas skolā 1895. gadā ierīko bufeti. 1894. gadā J. Rundelim valdības iestādes dod atļauju pasniegt arī ev. lut. ticības mācību Rīgas Aleksandra puisēnu (zēnu) elementārskolā.

Jānim Rundelim ir arī ģimene. Viņš 1902. gada vasarā apprecas ar Matkules pagasta (tagad Vānes pag. teritorijā) Ļoļu mājās dzimušo mežsarga meitu Minnu Amāliju Ramoliņu. Ģimenē piedzimst bērni – 1904. gadā Leontīne Amālija, 1907. – Aleksandra Johanna Emma, 1908. – Arveds Žanis Voldemārs.

Meitas Leontīnes skolas gaitas atklāj romantisku stāstu. Viņa bija rakstnieka Aleksandra Čaka klasesbiedrene Rīgas 2. valsts vidusskolā, ko abi beidza 1924. gadā. Dzejnieks viņu sauca par Loniju. Čaka biogrāfi Leontīni uzskata par viņa pirmo īsto mīlestību. Dzejnieks meitenei veltījis dzejoļu ciklus „Ļoņai” un „Zelta zvans”, taču galvenais vaininieks Leontīnes biežajai pieminēšanai latviešu literatūras vēsturē ir slavenais dzejolis „Atzīšanās” – „Miglā asaro logs…”. Literatūrzinātniekus joprojām nodarbina jautājums, kam tas veltīts? Leontīnei Rundelei vai Angelikai Blauai – abas savās atmiņās izsakās sev par labu. Leontīne, precējusies Rituma, kopā ar ģimeni pēc 2. pasaules kara emigrējusi uz ASV un 1990. gadā Floridā mirusi.

Avots: www.pelecalasitava.lv