Jānis Strods

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1908
Miršanas datums:
00.00.1990
Kategorijas:
Gleznotājs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Jau 1969. gadā (Tilts) Jānis Kalmīte ciklā „Saules gadi" raksta: „Čikāgā ir liela latviešu saime. Čikāgā ir tik laba jauno latviešu gleznotāju audze, bet Čikāgā nav neviena, kas uzrakstītu kaut vai pāra rindas par to, kas Čikāgā notiek mūsu glezniecībā. Ņujorkā ir kādi rakstītāji, kas pastāsta un uzraksta, kas notiek Ņujorkā mūsu mākslas dzīvē, bet viņi neraksta par citām vietām, un tā nu latviešu lasītājam liekas - mūsu gleznotāji ir vai tikai Ņujorkā. Bet tā tas nav. Emigrācija ir devusi dažu pārsteigumu mūsu kultūrā labā nozīmē, proti, mūsu glezniecībā ir ienākuši daži ļoti labi, liela vēriena jauni gleznotāji, viena alga, kurās skolās Vakareiropā mācīdamies, viņi ir ienākuši kā jauns un ļoti svaigs vējš. Un pats galvenais: ar tā saucamo „krievu kāpostu smaku" viņi nemaz nav saskārušies. Es te domāju visa tā krieviskā ietekmi mūsu kultūrā, no kuras mēs tik lēnām un gausi mēģinājām tikt vaļā mūsu neatkarības gados, bet, kas nu atkal dzimtenē ir pieņēmusi vēl līdz šim mūsu vēsturē nebijušus apmērus. „Viens no tiem, kas ienāk pavisam vienreizēji un pavisam ar savu seju mūsu mākslā ir Jānis Strods Čikāgā."
Salīdzinot pieejamās ziņas un nostāstus par Strodu, rodasarī zināms priekšstats par latviešu rosīgumu trimdā. No komunisma izbēgušie un arī brīvā pasaulē izaugušie latviešu mākslinieki sargāja līdzi paņemtās gara mantas un paši turpināja augt radošā vitalitātē. Arī bēgļu laiks nometnēs, kas varēja būt bezdarbīgs un bezcerīgs, deva labu augsni kulturālai un mākslinieciskai attīstībai.
Par Strodu rakstot, Jānis Klīdzējs saka: „Dzimteni atstājot, Jānim Strodam nebija līdzi neviena tauku poda, bet trīsdesmit trīs kastes un paunas ar gleznām, grāmatām, cimdiem, jostām un senlietām."
Atkal ciklā „Saules gadi" Jānis Kalmīte apraksta Jāņa Stroda stāstu par to, kā viņš Vācijā ar mazām ragaviņām sniega vētrā vedis grāmatas pirmajai latviešu kultūras izstādei franču zonā. Par šo notikumu Jānis Strods saka, ka „...gribētu visam mūžam atcerēties tos skatus un sejas izteiksmes (dažiem bija asaras acīs), kādas redzēju apkārt esošos tautiešos. Jā, latvietis mīl grāmatu."
Pieredze un aktīva līdzdalība kulturālos pasākumos sagatavoja Jāni Strodu ļoti spraigam un radošam laikam plaši pazīstamajā, leģendārajā Stroda mājoklī Čikāgā (Hull House). Pēc nostāstiem Strods tur ir bijis bezrūpīgs un pārdrošs, bet tomēr savai mākslai nodevies nopietni ar intensīviem, bet nevienmērīgiem laika posmiem.
1965. gadā Anšlavs Englītis savā grāmata „Trešais zvans" piemin tikšanos ar Strodu: „Milvoki ir gleznu cienītāju pilsēta. Dažas kolekcijas tieši pārsteidz. Dīvaini, un savā veidā pievilcīgi bija Stroda gleznojumi, klusās dabas ar pudelēm, vai pareizāk, pudeļu rēgiem." Tālāk aprakstot Čikāgu, Anšlavs Eglītis raksta: „Viņi visi bija lieli, stipri vīri, pamatīgām spēcīgām rokām, viņi saņēma manējo kā spīlēs un kratīja lielā sirsnībā. Arī gleznotājam Jānim Strodam bija spēcīgs ķēriens. Palīgu netrūka, bet tērzējot novākšanās veicās gausi. Jānis Strods izrādījās liels runātājs un īsināja mums laiku ar visādiem ērmīgiem nostāstiem... Lielajā vestibilā pie dzelzs durvīm stāvējām un gaidījām ilgu laiku. Vārtnieka nebija un durvis mēs paši nemācējām atvērt. Strods izmēģinājās visādus kloķus, bet nodzēsa tikai ugunis, un tās vairs neizdevās iededzināt. Sēdēdami tumsā un gaidīdami uz durvju vērēju, paguvām iztērzēties par visādām lietām. ...Strodam negribējās no mums šķirties. Viņam bija liela, jauna mašīna, viņš drāzās pa pārpildītajām ielām mums līdzi, pārgalvīgi piemanevrēdams te pie maniem, te Tipāna ratiem un sarunājās caur logu. Es katru mirkli gaidīju sadursmi, bet nebēdīgos jau Dievs sargā. Strods neatstājās no mums pat uz straujā Kongresa ceļa un ar lielu baudu un cirkus braucēja veiklību mūs aplīkumoja. ...Ne visai bieži gadās ražīgu gleznotāju mājās redzēt citu autoru darbu. Pie Kalmītes darbnīcas sienām karājās vairāki Stroda audekli. īpaši palicis atmiņā kāds liela formāta gleznojums: trīs tumšas pudelis uz tukša pelēki zilgana fona. Šī, aukstas, it kā pagraba gaismas apņemtā klusā daba pauda dīvaini drūmu, rēgaini, suģestējošu noskaņu. Abi gleznotāji bija seni draugi un Kalmīte vēlāk rādīja savā pagrabā īpašu guļamlāvu, kas esot vienmēr rezervēta Strodam."
Turpinot par Strodu un lietām un notikumiem sakarā ar Strodu, Jānis Krēsliņš (1959. g. Jaunā Gaita, „Jaunie Čikāgas latviešu mākslinieki") saka: „...Strodam ir daļējs nopelns, ka šī grupa ir saskarē ar latviešu tradīcijām."
1958. gadā Neikšanietis (Latviešu katoļu mēnešraksts, Čikāgā) raksta: „1950. gadā Strods apmetās Čikāgā. Te astoņos gados viņš kļūst par latviskās Čikāgas daļu." Saldāki izsakās T.M. (Latvija Amerikā, 1959. g.): „Bohēmietis ar mūka sirdi." „Jau draugi ārsti godinājuši Strodu kā Pudeļu, Podu vai Pestītāju Jāni, tad izstādē pilnā mērā redzams, ka viņš ir arī Puķu Jānis." Stroda draugs Kalmīte saka: „Strodam ir apbrīnojama īpašība ātri uzņemt saites ar citiem cilvēkiem un citu tautu piederīgiem. Cilvēku viņš meklē izmisis, un nepārtraukti arī dzīvē."
Jānis Mintiks, srs.: „Strods paliek Strods. Tur nekā nevar darīt."...Eleonora Šturma (1990. g. lekcijā Kalamazū) teica: „...katra vadoša mākslinieka daiļrades kopšanas ideāli var zelt tikai pilnīgā egoismā, pat egocentrismā..." Tālivaldis Ķiķauka (Laiks, 1974. g.) raksta: „Kas gan savā laikā nav redzējis šo spēcīgo, nerimtīgo izstāžu iekārtotāju, dekorātoru, tautas mantu krājēju, grāmatu kolekcionāru, keramikas un audumu vācēju, mēbeļu darinātāju, to visu darot ar lielu pacietību un darba mīlestību, nekad nemēģinot darāmo sasteigt." Raksta autors šeit min vārdu, kas varētu būt „strodisks". Strods neko nesasteidz. Rīkotās izstādes, pie kurām viņš vienmēr ir bijis ļoti izpalīdzīgs ar savu izcilo gaumi, tika pabeigtas atklāšanas laikā. Reti viņš kaut kur ieradies laikā. Nokavēšanās iemesli vienmēr ir dramatiski.
Lai gan Stroda gleznas atrodas daudzu mūsu gleznu kolekcionāru mājās, par gadu ritumu starp 50, 65 un 80 gadu jubilejām liekas kautkas neminēts un neievērots. Strods ir salēninājis gaitu, bet ne runu plūdus. Liekas, ka pēdējo gadu desmitos vientulīgākā un klusākā dzīvē viņam ir radusies lielāka vajadzība būt saskarē ar cilvēkiem, bet viņš sevi uzskata par laimīgu cilvēku. Tā nu vienvirziena sarunas nāk kā no ūdens krituma. Kad jautāts, kāpēc dzīve mainījusies un kur palikuši visi jautro laiku biedri un paziņas, Strods saprotoši atbild: “Nu katram tak radās sava dzīve un nav vairs laika." Viņš piemin arī dažus no sava agrākā laika draugu pulka, kas jau ir aizgājuši aizsaulē. Runājot par personīgo “savu dzīvi", kas Strodam nav bijusi laimīga, var gandrīz saprast viņa nemierīgumu, nevienmērīgo strādāšanas gaitu un saraustīto domu gājienu. Tagad savos astoņdesmitos gados ieejot, viņa veselība pēc vairākkārtīgiem krišanas negadījumiem sāk strauji pasliktināties. Nav vairs spēka pabeigt iesāktos darbus pie mājas uzlabošanas. Arī mājas sienas varētu stāstīt par jautrām viesībām. Latviešu trimdas mākslinieki ir individuālisti. Katrs ir izvēlējies savu dzīves ceļu un katram ir savādākas sekmes materiālā un citādā ziņā. Nav mans nolūks izcelt vai nolikt Stroda dzīves gājumu. Ar visu saprotamo un arī neizprotamo viņš ir trimdas mākslai neatņemama daļa. Būtu žēl, ja šis spējīgais fenomenons nebūtu pazīstams arī dzimtenē. Trimdas māksliniekiem brīvība izvēlēties ir bijusi svarīgāka nekā totalitārās valsts atbalsts, garantēta studija un arī nosprausta vadlīnija.  Vistraģiskākais Stroda dzīvē ir viņa bojātā redze. Lai gan pats Strods ir optimistisks, gleznošanas gaita ar visām trim acenēm būs stipri traucēta.

Avots: "Latvju māksla", 1990

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Kurts FridrihsonsKurts FridrihsonsPaziņa07.09.191131.01.1991

        Nav norādīti notikumi

        Birkas