(paša autobiogrāfijas versija, publicēta 1956.g.) 

Svikke dzimis 1885. gadā Bauskas apriņķa Vecumnieku pagastā, kalpa ģimenē.

Pēc ganu galtām pārceļas dzīvot uz Rīgu, kur strādā preču veikalā kā izsūtāmais zēns. Sākās viņa darba un cīņu cejš. Pirmo sajēgu par revolucionāro kustību jaunais strādnieks gūst 1899. gadā «Rīgas dumpja» laikā. Jauneklis neatlaidīgi mācās un 1903. gadā iztur tautskolotāja eksāmenu, iegūstot skolotāja tiesības.

1904. gadā J. Svikke lestājas KSDS partijas Rīgas organizācijas «Ausma» pulciņā.

Pagrīdē darbojās ar pavārdu «Oliņš».

1905-07. g. revolūcijas lalkā viņš ir aktīvists kaujinieku pulciņā «Ausma».

Pēc revolūcijas, kad cīnītājus vajā cara ochranka J. Svikke emigrē uz Vāciju; studē Mitveldē. legūst inženiera diplomu, bet vēlāk Maskavā beidz juridisko fakultāti.

1907. gadā II Internacionāles Štutgartes kongresā b. Svikke satiekas ar V. I. Ļeņinu. Vlņš labi atceras tās dienas lielo Ļeņinu.

Pilsoņu kara gados Svikke ik dienas satiekas ar Ļeņinu, jo strādā kā komisārs Republikas Revolucionārās kara Padomes galvenajā štābā. 

Biedrs Svikke ar savām rokām turpināja celt to Jauno, kura šūpuli viņš pats bija sargājis.

Lielā Tēvijas kara gados Svikke ir otrās Baltijas frontes karaskolas profesors. No 1945. gada b. Svikke strādā LVU vēstures filoloģijas fakultātē.

A. Alters, 1956.04.11 Padomju Students

***

Taču krāšņākais no visiem vēsturiskajiem personāžiem ir afērists Jānis Svikke, kas ilgus gadus pacietīgi viltoja vēstures liecības, lai tiktu atzīts par galveno cara šāvēju, par komandieri, kura vadībā ir noticis šis vēsturiskais noziegums. Kāpēc viņš to darīja? Gribēja slavu un lielāku pensiju! Viņš veikli izmantoja situāciju un savu bagāto fantāziju, lai uz ilgu laiku sajauktu vēsturniekiem prātus. Viņam bija tikai trīs klašu izglītība, bet viņš, pēc profesijas bulciņu cepējs, vairākus gadus Latvijas Universitātē pasniedza ‘’Marksismu un ļeņinismu’’- lekcijas viņš vadījis, lasot avīžu rakstus. Savu biogrāfiju viņš bija safabricējis tā, ka jau 1904.gadā viņš esot bijis Komunistiskās partijas biedrs un braucis pie Ļeņina uz Šveici, bet tas pa kluso viņam esot devis naudas paciņas revolūcijas organizēšanai...

Patiesībā Svikke savu komunistisko karjeru veidoja, pateicoties bērnībā pie vācu kungiem apgūtajai vācu valodai. Svikke revolūcijas laikā tiešām bija aizklīdis līdz Urāliem, bet nebija nekādā saistībā ar cara apsardzi. Viņš Jekaterinburgā vadīja tipogrāfiju, kas drukāja avīzes un uzsaukumus latviešu, ungāru, vācu valodās. Sarkanajā armijā bija daudz vācu un austriešu kara gūstekņu, viņus arī vajadzēja idejiski uzmundrināt. Otrā pasaules kara laikā vācu valoda viņam atkal noderēja – Svikke vadīja vācu karagūstekņu nometni. Šo amatu viņš zaudēja tādēļ, ka bija vācu gūstekņiem spēlējis Ziemassvētku dziesmiņas, bet tas nu nekādi neatbilda padomju ideoloģijai... Pēc kara viņš kļuva par Universitātes pasniedzēju, bet, kad viņu atšifrēja un no amata patrieca, viņš izdomāja uzdoties par īsteno cara slepkavu un izstrādāja šo versiju ļoti ticami. 

NEZĀLES TIK VIEGLI NEIZNĪKST 

Viņš pēc liecinieku atmiņām restaurēja cara nogalināšanas notikumu gaitu un ielika sevi ‘’vadoņos’’. Viņa nopelns ir tas, ka tieši apsēstais Svikke atrada īstos notikumu dalībniekus – čekistus Celmu un Kajaku. Tālāko Svikke safabricēja pats. Viņš noviltoja ‘’īsteno’’ cara šāvēju brigādi, kurā tika ierindoti astoņi latvieši, bet īstie vēsturiskie operācijas vadoņi Jurovskis un Ņikuļins tika pievienoti ticamības labad. Sarakstā viņš sakrustoja īstos čekistus no cara apsardzes ar savas tipogrāfijas darbiniekiem – latviešiem. Sev viņš ierādīja operācijas komandiera titulu. Saglabājusies viņa vēstule īstajam šāvējam Ņikuļinam, kurš vienīgais tajā laikā vēl bija dzīvs. Vēstulē Svikke aicina, lai Ņikuļins apliecina partijai un vēsturei, ka tieši viņš ir bijis īstais operācijas vadonis, bet Jurovskis un pārējie tikai pildījuši viņa pavēles. Nekādu apstiprinājumu Svikke nesaņēma, taču tas netraucēja rosīties tālāk.

1947.gadā viņš raksta partijai rekomendāciju par biedru Jāni Celmu, kur tiešos vārdos slavē viņa kaujas veikumus : ‘’Biedrs Celms izpildīja sevišķi svarīgus kaujas uzdevumus, tai skaitā izpildīja kaujas uzdevumu par Romanovu ģimenes un svītas likvidēšanu (nošaušanu). Vēlāk viņš izpildīja vissvarīgākos kaujas uzdevumus cīņā ar kontrrevolucionāriem man uzticētajā vienībā, kad es biju divīzijas komandieris trešajā armijā’’**. Parakstās Svikke kā cara nošaušanas operācijas vadītājs un aicina piešķirt Celmam personālo pensiju. Tās viņi laika gaitā saņem abi, bet slava tā arī izpaliek - tajā laikā ar cara nogalināšanu nelepojās pat Komunistiskā partija. Svikke turpina viltot ne tikai savas liecības, bet atrod arī citus ‘’lieciniekus’’. Kāpēc Svikkes izdomājumus pēc vīra nāves apstiprina Jāņa Celma sieva Pelageja, tā arī paliks noslēpums.         

Taču vissāpīgāk no Svikkes aktivitātēm cieta viņa ģimene. Baumo, ka viņš čekai nodevis pats savu dēlu - kara laikā viņš bija Anglijas armijā, uzdevās par poli, bet spiegoja PSRS labā. Viņš atgriezās Latvijā angļu uniformā, bet tēvs viņu esot nodevis krievu specdienestiem kā angļu spiegu.

Otrs dēls jau bija gājis bojā 1937.gada tīrīšanās, kurās nez kā izdzīvoja pats Svikke. Viņš, acīmredzot, ir bijis no tām nezālēm, kas neiznīkst. Viņš nodzīvoja vairāk kā deviņdesmit gadus, un mūža nogalē viņam bija daudz laika. Viņš sacerēja vecuma marasma pilnas vēstures interpretācijas ar sevi galvenajā lomā, un krietni apgrūtināja vēsturiskās patiesības skaidrošanu. Deviņdesmito gadu sākumā daži Svikkes sacerējumi tika publicēti kā vēsturiskā patiesība, arī safabricētais šāvēju saraksts ar astoņiem latviešiem. Taču turpmāk atklātie fakti un pētījumi Svikkes ‘’varoņdarbus’’ neapstiprina. 

Fragmenti: Dzīve kā kino, Elvita Ruka, publicēts žurnālā ''Ssetdiena'', 2011.gada janvārī