Volverhamptonas latviešu saimi 31. jūlijā aplidoja sēru vēsts, ka agrā rīta stundā acis uz mūžu slēdzis viens no tās ilggadīgiem locekļiem — virsn. vietn. Jānis Vība.
Dzimis 1911. gada 13. maijā Cēsīs, nelaiķis visu laiku kopš ieceļošanas Anglijā 1947. gada vasarā dzīvoja Volverhamptonā, strādādams par zīda vērpēju plašajā Kortolda uzņēmumā. Aizgājējs, būdams vietējās DVF nodaļas biedrs kopš tās dibināšanas, latviešu saimē bija pazīstams kā kluss, ļoti saticīgas dabas cilvēks, neliedzot savu padomu un palīdzību nevienam, kam tā bija nepieciešama. Vēl līdz šā gada sākumam nelaiķis nepārtraukti strādāja savā arodā, kad kara laikā gūtās iekšējās brūces lēnām sāka radīt sekas, kuras vairs nebija iespējams dziedēt.
4. augustā, izvadot nelaiķi uz pēdējo dusas vietu Bushbury jaunajos kapos, kapsētas kapliča bija pilna pavadītāju, liecinot, cik iecienīts aizgājējs bija vietējo tautiešu vidū. Ev.-lut. Vidusanglijas draudzes māc. J. Jurģis vadīja sēru liturģiju ar Cīruļa kundzi pie ērģelēm. Pēdējos sveicienus kapos vietējās DVF nodaļas vārdā nesa tās pr-dis A. Zeps, noliekot krāšņu lauru vainagu, bet nodaļas biedri dziedāja Daugavas Vanagu dziesmas 5. pantu. Nelaiķa darba vietu reprezentēja tās pārstāvis ar vairākiem vainagiem. Krāšņie vainagi un daudzie ziedi, kas klāja aizgājēja atdusas vietu, bija vietējo tautiešu pēdējie sveicieni un cieņas apliecinājumi krietnajam latvietim, kas vēl spēka gados beidzis šīs zemes gaitas.

Avots: "Londonas avīze", 18.08.1961