Neiropatologs, med.zin.doktors 

J. Vilde dzimis 1900. gada 16. aprīlī Taurkalnes pagasta Ašmaņos laukstrādnieka ģimenē. Pirmā pasaules kara apstākļu dēļ viņa skolas gaitas bija juceklīgas, Latviešu izglītības biedrības vidusskolu nodaļu beidzis 1919. gadā un iestājies LU Medicīnas fakultātē, ko savukārt beidzis 1924. gadā. Jau studiju laikā J. Vilde pievērsās pētniecībai, profesora Gastona Bakmaņa rosināts, vispirms anatomijā un turpmāk antropoloģijā. Viņš vienatnē 1922. gadā apceļoja Kolkasraga apkaimi un izmērīja 372 cilvēkus, bet 1924. gadā publicēja apkopotos datus par Kurzemes lībiešu antropoloģiju, kas savu nozīmību saglabājuši līdz mūsu dienām.

Darbs. Nervu sistēmas slimības, Rīga 1946

            Pēc 1925. gada J. Vilde mainīja pētnieciskā darba virzienu un pievērsās neiroloģijai profesora Edvarta Kalniņa vadībā. Viņu īpaši interesēja smadzeņu uzbūve un darbība saistībā ar vairākām patoloģijām.

Plašāk tas izvērsts 1931. gadā aizstāvētajā medicīnas doktora disertācijā „Patoloģiski anatomiski pētījumi par lepras slimnieku centrālo nervu sistēmu”. Pēc tam J. Vilde tika ievēlēts par vecāko asistentu, taču jau 1934. gadā veica nākamo pavērsienu savā zinātnieka karjerā, jo no Nervu slimību klīnikas pārgāja uz Psihiatrijas klīniku pie profesora Hermaņa Budula. Te viņu ieinteresēja malārijas terapija progresīvās paralīzes gadījumā, kā arī daži ģenialitātes aspekti.

            Atbrīvojoties Nervu slimību katedrai un klīnikai pēc profesora E. Kalniņa aiziešanas pensijā, par jauno vadītāju un docentu 1940. gadā tika ievēlēts J. Vilde, kas jaunuzceltajā klīnikas ēkā Rīgas pilsētas 1. slimnīcā cita starpā sāka veidot neiroloģijas muzeju, vācot arī „ievērojamu latviešu” smadzenes. 1944. gadā J. Vilde izdeva pirmo mācību grāmatu par nervu slimībām latviešu valodā, kuras otrs paplašināts izdevums iznāca 1946. gadā.

            Pēc kara 1946. gadā J. Vilde tika ievēlēts par profesoru, taču katedru vadīja līdz 1947. gadam un vēl līdz 1951. gadam Rīgas 1. slimnīcas nervu slimību nodaļu, kad tika arestēts.

Par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju 1951. gadā viņš tika notiesāts uz desmit gadiem un ieslodzījumā Vorkutā atradās līdz 1956. gadam, kad spriedums tika atcelts un J. Vilde atbrīvots, bet galīgi reabilitēts viņš tika 2000. gadā jau pēc nāves. Šis gadījums iezīmīgs ar to, ka apsūdzība tika balstīta kāda nelabvēlīgi noskaņota kolēģa ar čekas segvārdu „Zāle” denunciācijā, un J. Vilde nemaz nebija izteicis rakstisku viedokli „par vārdā neminēta proletariāta vadoņa vārdā nenosauktu slimību”, par ko tika apsūdzēts.

Atgriezies no Vorkutas, J. Vilde bija neirologs Rīgā, kā augsti kvalificētam speciālistam viņam tika uzticēta nomenklatūras darbinieku ārstēšana t.s. specpoliklīnikā. Miris 1971. gada 22. aprīlī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

***

J. Vilde dzimis 1900. gada 16. aprīlī Taurkalnes pagasta Ašmaņos laukstrādnieka ģimenē. Miris 1971. gada 22. aprīlī Rīgā,

http://www.ieverojamiemediki.lv/v/vilde-janis/  

Mūža nogalē dzīvija Mežaparkā Līgatnes ielā. 4. Meita Jolanta Vilde.