Š. g. 8. maijā noslēdzās ievērojama latviešu filologa, bijušā Latvijas universitātes vācu valodas lektora, Jāņa Zariņa darba mūžs. Z. nomira pats savā mājiņā Anniņmuižā. Mājiņa bija nesen iegūta vecuma dienām. Bet beidzamais elpas vilciens pienāca negaidīti ātri, jo Z. mira nodzīvojis tikai 64 mūža gadus. Apdāvināts un centīgs, Z. jaunībā viegli nobeidza vidusskolu un vēlāk studēja filoloģiju Tērbatas universitāte, piedalīdamies arī Letonijas korporācijā. Pēc universitātes beigšanas Z. strādāja kā valodu skolotājs dažādās pilsētās. Tad iestājās no jauna Ņežinas institūtā un studēja tur slāvu filoloģiju. Institūtu pabeidzis, viņš atkal nodevās skolotāja darbam. Z. bija nemierīgs gars, kas nevienā darba vietā nepalika ilgāku laiku, bet arvien meklēja jaunas zemes. Tā mēs viņu atrodam kā skolotāju Sibīrijā, Kaukāzā, Ukrainā, Pēterpilī. Arī dzimtenē viņš darbojies divās vietās: Tukumā un vēlāk Rīgā kā Latviešu izglītības b-bas vidusskolu direktors. Viņa darba beidzamais posms noritēja mūsu universitātē.
Kijevā viņš piedalījās latviešu nacionālā dzīvē un gatavojās doktora eksāmenam valodniecībā. Viņa mērķis — kļūt par profesoru likās sasniedzamā tālumā. Īsi priekš kara krievu valdība viņu par valsts līdzekļiem piekomandēja Pēterpils universitātei gatavoties profesūrai. Karš šo viņa zinātnisko darbību pārtrauca.
Beidzamos dzīves gadus Z. Rīgā pavadīja ļoti vientulīgi. Jau pašā Latvijas patstāvības sākumā viņš pazaudēja laulātu draudzeni, un bez tam viņu sāka piemeklēt dažādas vājības.1931.gadā, pavadot uz pēdējo dusu Kijevas darba biedru Robertu Voltneru, Z. bija jau manāmi noguris un sūdzējās par vāju sirdi.
Literatūrā Z. daudz nav darbojies. Populāra ir vienīgi viņa vācu valodas mācības grāmata, kas piedzīvojusi daudzus izdevumus.

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts, 05.1933