Jāzeps Eiduss

Pievieno šai personai bildi!

...Esmu dzimis 1916. gadā ebreju ģimenē Baltkrievijas pilsētā Vitebskā, kur pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās mani vecāki bija nokļuvuši no Liepājas.

1920. gadā kopā ar pārējiem bēgļiem atgriezāmies Liepājā, kur manam tēvam piederēja neliels uzņēmums. Tēva senči daudzas paaudzes dzīvoja Daugavpilī, tikai pagājušā gadsimta beigās daļa ģimenes locekļu bija pārcēlušies uz Liepāju. Cik tālu ir izdevies noskaidrot (dokumenti un visi vecākās paaudzes locekļi gājuši bojā kara laikā), ģimenes vīrieši strādājuši kokzāģētavā, bet izglītību guvuši ebreju garīgās mācību iestādēs ("ješive").

Taču pagājušā gadsimta beigās trīs brāļi Eidusi nodomāja sūtīt savus dēlus ģimnāzijā.

Tā 20.gs. sākumā un pirmajā pusē izveidojās vesela zinātnieku un mācības spēku paaudze, starp kuriem ir pieci profesori, zinātņu doktori - ievērojamais ķīmiķis organiķis Jakovs, vēsturnieks orientālists Haims (starp citu, dažus gadus Padomju Savienības konsuls Japānā), biofiziķis Lazars (strādā Krievijas ZA biofizikas institūtā Puščinā pie Maskavas, matematiķis Daniels (pašlaik profesors Jeruzalemes universitātē), un šī rakstiņa autors - fizikālķīmiķis, profesors Latvijas universitātē.

No Liepājas mūsu ģimene pārcēlās uz Rīgu, un es sāku savas skolas gaitas diezgan augsta prestiža Valsts vācu klasiskajā ģimnāzijā, kurā nevācu tautības bērnus uzņēma ar ļoti stingru atlasi. Skola izcēlās ar ļoti augstām prasībām un stingru disciplīnu. No 40 skolniekiem, kuri sāka mācības pirmajā klasē, abiturēja tikai 15, no kuriem daļa bija otrgadnieki.

Ģimenē bija arī meita, mana māsa Tamāra, vēlāk pazīstama Latvijas Universitātes pasniedzēja, tulkotāja un literatatūrzinātniece Tamāra Zālīte.

Skolu beidzu 1933. gadā un tā paša gada rudenī iestājos Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes pirmajā kursā. Šis gludais un taisnais dzīves ceļš tomēr beidzās 1934. gadā, drīz pēc K.Ulmaņa rīkotā apvērsuma, kad manā ceļā parādījās pirmie lielākie un mazākie ciņi un asi līkumi.

Vēl būdams vidusskolnieks, iesaistījos komunistiskajā pagrīdes kustībā.

1934. gada rudenī kopā ar vairākiem kursa biedriem (lielākoties vāciešiem) mani apcietināja, atzina par grupas galveno vainīgo un notiesāja uz četriem gadiem spaidu darbos, ko izcietu pamatā Rīgas Centrālcietumā un piespiedu darbos kūdras purvos. No Universitātes es, protams, tiku izslēgts "uz 99 gadiem".

Iznācis no cietuma, negribēju atkāpties no sava nodoma mācīties tālāk. Nolēmu mēģināt turpināt izglītību Anglijā, kur jau mācījās viens mans draugs, kas teica, ka tā esot zeme,"kur cilvēks bojā neaiziet". Ar tēva nopirkto trešās klases biļeti līdz Londonai un 25 latiem kabatā devos uz man pilnīgi svešu zemi, ar cerībām un lieliem nodomiem. Sākums kā "atraitnes. dēlam", bet tālāk tomēr gāja citādāk.

Londona bija drēgna un miglaina,tomēr tā pavērsa man savu laipno un izpalīdzīgo pusi. Neiestūma bada un bezcerības straumē, bet pavērsa pret mani cilvēkmīlestības un izpalīdzības apgaismotu vaigu. Tā patiesi izrādījās vieta, kurā neļauj aiziet bojā. Mans Rīgas draugs Londonā, ķīmiķis (divus gadus vēlāk viņš gāja bojā varoņa nāvē kaujā pie Maskavas, kur palika tūkstošiem latviešu jauniešu) pirms aizbraukšanas bija paspējis man sameklēt lētu dzīves vietu Londonas nomalē un iedevis organizāciju un privātpersonu, kur es varētu meklēt palīdzību. Es klimtu kājām pa milzīgo pilsētu, sastapdamies ar nedaudz neticīgiem, kaut laipniem smaidiem. Beidzot sita mana laimīgā stunda. Man noticēja. Man palīdzēja. Man atrada darbu. Man aizdeva naudu. Galvenais - es atradu ģimenes siltumu un atbalstu. Tas man deva ceļu visā manā tālākajā dzīvē un iedibināja draudzības saites uz mūžu, kas turpinās vēl šodien, kaut paaudzes paspējušas nomainīties.

Bet galvenais - man radās iespēja turpināt savas mācības. Es izturēju samērā grūtos iestājpārbaudījumus (pa četriem cietuma gadiem daudz kas bija aizmirsies) un kļuvu par Londonas universitātes Berkbeka koledžas studentu. Tur ļāva arī strādāt un apmeklēt nodarbības vakaros. Studenti un arī mācības spēki mani uzņēma labi, es drīz vien iedzīvojos jaunajā vidē, pat tiku ievēlēts studentu pašvaldībā. Tā kā uzrādīju labas sekmes, mani iecēla par subasistentu, kam bija jāvada pirmo kursu studentu laboratorijas darbi . Viss izskatījās tā, ka es beidzot iegūšu augstāko izglītību.

Taču šim mierīgajam procesam svītru pārvilka Otrais pasaules karš. Tas ienesa ievērojamas pārmaiņas visā dzīves ritmā. Pilsētu aptumšoja, sākās pārtikas kartīšu režīms. Ārzemmniekiem ierobežojas brīvas pārvietošanās iespējas. Drīz iesākās nežēlīgas bombardēšanas no gaisa.

Pienaāca 1940. gada jūnijs. Latvija kļuva par padomju republiku. Kā pārliecināts komunists pieņēmu padomju pavalstniecību un sāku meklēt iespēju izbraukt uz padomju Latviju, kas neizdevās.

Mācības es nepametu, un 1941. gada jūlijā pabeidzu Londonas universitāti. Taču, tā kā bija sācies Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai, mana vēlme atgriezties, lai varētu iestāties Padomju Armijā, kļuva vēl neatlaidīgāka. Beidzot man izdevās dabūt vietu uz angļu kara transportkuģa, kas veda karamateriālus uz Padomju Savienību. Brauciens izvērtās par īstu odiseju ar zemūdeņu un lidmašīnu uzbrukumiem. Caur Islandi, gar polāro ledāju malu, tomēr pēc kāda mēneša biju Arhangeļskā…

Sākās jauna dēku virkne, kamēr izdevās nokļūt Maskavā, sameklēt latviešus un, beidzot, oktobrī nonācu latviešu strēlnieku divīzijā. Drīz bijām frontē, Maskavas kaujas pašā sākumā. Par to rakstīts daudz, bet tikai tas, kas bijis tur pats, var saprast, cik tas bija briesmīgi smagi, kaut vai tīri fiziski - milzīgie pārgājieni -35o salā pa dziļiem sniegiem, kad praktiski veselu mēnesi nav būts zem jumta, un tā līdz pašām kauju beigām ap 20. janvāri, kad ieņēmām Borovsku.

Apmēram puse no zēniem asiņainajās kaujās bija krituši, ievainoti, apsaluši, saslimuši. Tā arī es nokļuvu kara hospitālī Rjazaņas apgabalā. No turienes mans ceļš veda uz Latviešu strēlnieku divīzijas formēšanās vietu Gorkijas apgabalā, kur nokļuvu savā iepriekšējā sakarnieku rotā.

Tā paša 1942. gada vasarā kā brīvprātīgais pieteicos latviešu sarkanajos partizāņos un mani aizsūtīja uz partizāņu skolu Maskavā radiosakarnieku grupā, kur uzdienējos par instruktoru. Jau biju iedalīts kā radists Kārļa Ozoliņa vienībā, kuru bija paredzēts desantēt okupētajā Latvijā, bet pēkšņi tiku atsaukts Latvijas KP CK rīcībā un nozīmēts par tulku un diktoru Maskavas radio latviešu redakcijā, lai gatavotu un pārraidītu informāciju uz Latviju. Darbs bija saspringts, bet ļoti interesants, nonācu kontaktā ar ļoti daudziem izciliem un starptautiski pazīstamiem cilvēkiem no visas pasaules.

Pēc Rīgas atbrīvošanas 1944. gada rudenī atgriezos Rīgā, un mani pieņēma par asistentu LVU. 40.gadu nogalē, kad sākās pēckara represiju vilnis, drīz vien tiku apcietināts un apsūdzēts kā angļu spiegs.

Tāds pats liktenis piemeklēja arī manu māsu Tamāru Zālīti, tolaik LU docenti un Rakstnieku Savienības locekli. Kā visi tajos laikos un apstākļos, mēs abi divi "atzināmies", mūs notiesāja un nosūtīja uz dažādām nometnēm. Māsu - uz Arhangeļskas novada mežu cirsmām. Es nonācu ogļu raktuvēs Halmer-Ju, ap 100 km uz ziemeļiem no Vorkutas. Tur nostrādāju līdz KPSS 20. kongresam 1956. gadā, kad mani reabilitēja. Atgriezos Rīgā un Universitātē, kur atsāku pedagoģisko un zinātnisko darbu. Arī māsu reabilitēja, un viņa arī turpināja darbu LVU.

Līdzās intensīvam lekciju darbam visu laiku nodarbojos arī ar zinātnisku pētniecību fizikā. Iedibināju Latvijā molekulāro spektroskopiju, pievēršoties galvenokārt saliktu organisku bioloģiski aktīvu savienojumu spektra un struktūras pētījumiem. Šajos pētījumos izveidojās nelielas pētniecības grupas, radās skolnieki, no kuriem daži vēlāk kļuva par ievērojamiem zinātniekiem, pārspējot savu skolotāju. No tiem visievērojamākais ir Imants Edgars Siliņš, vēlākais Latvijas ZA akadēmiķis, Ruvins Ferbers, profesors, un citi. Organisko savienojumu spektrus un struktūru sākumā pētījām ciešā sadarbībā ar Latvijas ZA akadēmiķi Solomonu Hilleru.

Vēlāk pievērsos samērā eksotiskam un maz pētītam objektam - t.s. dzeltenajam fosforam, kas mani aizveda cietvielu fizikas jomā.

Esmu publicējis ap 200 zinātnisku rakstu, uzrakstīju vairākas zinātniskas un populāri zinātniskas monogrāfijas un mācību grāmatas. Daudzās zinātniskās konferencēs Latvijā un ārzemēs (Vācijā, Polijā, Bulgārijā u.c.) esmu lasījis referātus, tāpat arī lasīju lekcijas vairākās zemēs (PSRS, Vācijā, Anglijā, Polijā, ASV, Bulgārijā u.c.). Daudz nodarbojos ar kolēģu zinātnisko darbu tulkošanu (galvenokārt angļu valodā). Esmu tulkojis arī latviešu valodā. Plašākais tulkojums - Lukrēcija "De rerum natura" atdzejojums latviski no latīņu valodas.

Pamazām mainījušies arī mani zinātniskie nosaukumi un "tituli". Asistents (1945), lektors (1948), vecākais pasniedzējs (1950), docents (1968), profesors (1988). Attiecīgi zinātņu kandidāts (1965), ķīmijas zinātņu goda doktors (1990) , habilitētais fizikas doktors (1996), emeritētais profesors (1993), Valsts emeritētais zinātnieks (1996), Džordža Sorosa emeritētais profesors (1994), Londonas universitātes Berkbeka koledžas goda loceklis (šis nosaukums man tika piešķirts1996. gadā vienlaicīgi ar Nobela premijas laureātu, Londonas karaliskās biedrības prezidentu Āronu Klūgu).

Tagad, kad esmu sasniedzis ievērojamu vecumu (praktiski visa mūsu gadsimta garumā), kad esmu bijis tā vētraino notikumu liecinieks un dalībnieks, varu atskatīties uz zināmiem, daudzās grūtībās sasniegtiem panākumiem. Savu spēju un iespēju robežās turpinu darbu savā Alma mater - LU Fizikas un matemātikas fakultātes kolektīvā.

Mana devīze: Don't let those bastards grind you down (Neļauj tiem neliešiem sevi samalt!)

Mīļākā nodarbošanās: kamēr bija gadi un veselība, - ceļot pa Sibirijas kalnu upēm vasarā. Grāmatu kolekcionēšana.

Mīļākās vietas: Latvijas āres.

Jāzeps Eiduss miris 2004.gada 24.aprīlī Rīgā.  

Attēli:

 J.Eidusa dzejolis (autora rokraksts) atvadoties no izsūtījuma vietas 1955.g. augustā.

Jāzeps Eiduss par sevi: 2000.gada janvāris- 2005.gada septembris (Ineses Karbanovas un A. Brūveļa (bijušais students) papildinājumi)

Avoti: lza.lv, latvijaslaudis.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Tamāra ZālīteTamāra ZālīteMāsa14.02.191819.09.1990
        2Eduards BerklāvsEduards BerklāvsPartiju biedrs15.06.191425.11.2004
        3Jānis AugškalnsJānis AugškalnsDomu biedrs03.11.191507.09.1991
        4
        Alberts JansonsDomu biedrs16.03.191522.08.1989
        5Anatols ImermanisAnatols ImermanisDomu biedrs18.11.191413.11.1998
        Birkas