2. februāri traģiski pārtrūka Jēkaba Strautmaņa dzīves pavediens. No mums aizgājis vienkāršs, godīgs cilvēks. Aizgājis klusi. Cilvēks, kura mūžs nav bijis no vieglajiem. Bieži mēs, līdzcilvēki, godājam plaši pazīstamu, ievērojamu vīru piemiņu, bet tie, kuri mūžu nodzīvojuši godīgi un klusu nesuši sevī ļaunu cilvēku pāridarījumus, aiziet mūžībā un viņus pat īpaši nepiemin. Gribu izstāstīt Jēkaba Strautmaņa sāpju ceļu, jo nevienam, būdams latviski kautrīgs, vienkāršs cilvēks, viņš to nav stāstījis. J. Strautmani liktenis aizveda uz Soļikamsku, kas viņu salauza un atstāja rūgtumu visam mūžam. Jaunā Jēkaba ceļš uz Soļikamsku sācies 1945. gada februāra dienās no Jelgavas cukurfabrikas stacijas. Dienās, kuras bija sāpju ceļa sākums simtiem jelgavnieku. Izsūtīšanas pamats bijis kādas iedzert mīlošas personas denunciācija. Mājās palika sieva ar mazu dēliņu Valdi (1942.). Tiesas nebija. Smagais ceļš palika atmiņā, jo to aizmirst nav iespējams sāļie rupjmaizes sausiņi, ūdens vietā apledojušas skrūves un sniegs, vēlāk arī spainis ūdens uz 80 vīriešiem. J.Strautmanis Soļikamskā tika norīkots koku pludināšanā. Baļķi iesaluši Kamas ledū, tos vajadzēja izcirst un vest uz zāģētavu. Plānie zābaciņi drīz vien kļuva cauri. 56 grādu salā darba apstākļi bija «vieglāki» - varēta strādāt cehos. Naktis biia jāpavada uz apledojušām nārām, apsedzoties ar cauriem maisiem. Pirmie mēneši vilkās gausi. Naktīs pratināšanas, draudi. Vēlāk, kad atļāva sarakstīties ar ģimeni, laiks ritēja ātrāk. Sieva sūtīja paciņas ar taukos izmērcētiem sausiņiem, pašadītām vilnas zeķēm un cimdiem. Bet sūtījumi bieži vien nesasniedza Jēkabu. J. Strautmanis stāstīja: «Sieva atrakstīja vēstuli, ka ce|ā ir 32 kg sūtījums. Jelgavas pastā tik lielas pakas nepieņēma, bet Glūdas pasta priekšnieks paku (kopā ar zosi) pieņēmis.» Jēkabs Strautmanis sūtījumu gaidīja, kaut gan mocīja doma, ka ģimene to atrāvusi no savas mutes. Sūtījums pienāca Soļikamskā, tas bija jāatver konvoja klātbūtnē. Atverot atklājās saturs: auzu salmi, dzelzs priekšmeti, viens sausiņš, viena paciņa vērmeļu tējas... Kopā 32 kg. Īstais pakas saturs tā arī palicis Glūdas pasta priekšnieka ziņā. Smagais darbs, pludinot kokus Kamā, nenormālie sadzīves apstākļi, nepietiekamā iztika nevarēja neietekmēt veselību. J. Strautmanis atcerējās: «Zāle gar žogu, cik tālu sniedza rokas, bija apēsta. Cilvēki ēda čiekurus.» Ēst deva maz - kacenkāpostu viru bez taukvielām pa puslitram trīs reizes dienā, 200 gramu sapelējušas maizes. Drīz vien lēģera ārsts atzina, ka Jēkabs Strautmanis nav darba spējīgs. Vīrietis 35 gados svēra 42 kg. Izvārdzināts, morāli pazemots, slims J. Strautmanis saņēma atjauju atgriezties mājās. 1946. gada oktobrī J.Strautmanis atgriezās pie ģimenes Cenu ciema «Gaujās». 1949. gadā iestājās kolhozā «Mičurinietis». Tur viņu uzņēma nelabprāt. Kolhozā bija jāstrādā garas darbadienas par grašiem, un tad vēl palika parādā par zirga nomu piemājas zemes apstrādāšanai (tas bija tēva zirgs, kuru ieskaitīja kolhozā). Gadījās arī, ka algas vietā bija jāparakstās par valsts aizņēmuma obligācijām, pretējā gadījumā draudēja otrreizēja izsūtīšana. Viegli nebija. Ģimene pārdeva pienu, lai nopirktu petroleju un ziepes. Rūpju nasta kļuva smagāka, kad pasaulē nāca Jānis, Pēteris, Dzintra... J.Strautmanis strādāja kolhozā līdz 1971. gadam, tad aizgāja pensijā. 1982. gadā bija jāpārdzīvo vēl viens smags trieciens - nomira dzīvesbiedre Paulīna. Tāds galvenajās līnijās bija Jēkaba Strautmaņa dzīvesstāsts. Cilvēka, kuram liktenis nav pagriezis savu saulaino vaigu. Lielākais prieks Strautmaņu ģimenē trīs dēli, meita un 12 mazbērni, kuri uzauguši par tādiem pašiem godīgiem cilvēkiem kā viņa tēvs un vectēvs. (Jelgavas ziņotājs, 21.02.1990)