Jevgeņijs Jevtušenko (tēva uzvārds piedzimstot- Gangnuss);  bija  dzejnieks, kinorežisors, scenāriju autors un publicists. Raiņa literārās prēmijas laureāts. Nominēts Nobela prēmijai literatūrā.

Viņa senči cēlušies no vācu kolonijas Kurzemē- Spāres muižā, kuri sākoties Pirmajam Pasaules karam visi tika deportēti no Kurzemes uz Iekškrieviju.

Jevgēņija vecaistēvs Rūdolfs Gangnuss (dažos avotos minēts, ka viņa vectēva Rūdolfa uzvārds bijis Gaņģis un nevis Gangnus) uz Krieviju bija devies jau ātrāk - pēc pamatskolas beigšanas Kurzemē un ģimnāzijas Rīgā, 1902. gadā iestājās Maskavas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Rūdolfs pēc Pirmā pasaules kara palika Krievijā, bija matemātikas mācību grāmatu līdzautors un pedagogs (arī prorektors) latviešu institūtā Maskavā. No 1938. -1944. gadam PSRS veiktās latviešu genocīda akcijas laika Rūdolfs nonācis Gulagā,- uz 5 gadiem izsūtīts uz Arhangeļska nometnēm, bet pēc tam nometināts Muromā (Maskavā atgriezties aizliegts).

Pats Jevgēņijs dzimis ģeologa un dzejnieka-amatiera Aleksandra Gangnusa (Rūdolfa dēla, 1910-1976) un baltkrievu aktrises un ģeoloģes Zinaīdas Jevtušenko (1910-2002) ģimenē Irkutskas apgabalā.

1944. gadā, pēc atgriešanās no Irkutskas apgabala Zima staņicas uz Maskavu, Jevgeņija māte Zinaīda, iespējams, lai arī dēlu neskartu represijas, mainījusi dēla nekrievisko uzvārdu uz savu pirmslaulību uzvārdu. Arī viņas tēvs,- baltkrievs Jermolajs Jevtušenko ticis represtēts (nošauts "Komunarkas" poligonā 1938. gadā)

Par to dzejnieks raksta poēmā "Māte un neitronbumba".

Maskavā Jevgēņijs mācījas skolās № 254 un № 607.

Pirmā viņa dzejas publikācija parādījās 1949. gadā, laikrakstā "Padomju sports" (krievu: "Cоветский спорт").

Pirmajos, Staļina laika atsevišķos dzejoļos, Jevtušenko, kā daudzi, cildinājis arī "vadoni", taču tad no tēva māsas (arhitekte Irina Kozinceva) pirmo reizi "dzirdējis", ka Staļins "ir slepkava".

No 1952. līdz 1957. gadam mācījās A. M. Gorkija Literatūras institūtā.

Izslēgts par "disciplināriem pārkāpumiem", patiesībā par atbalstu Dudinceva romānam "Ne ar maizi vien" ("Не хлебом единым").

1952. gadā iznāсa pirma Jevtušenko dzejoļu grāmata "Nākotnes izlūki" (krievu: «Разведчики грядущего»), pēc tam autors kļuva par PSRS jaunāko Rakstnieku savienības biedru, apejot locekļa kandidāta pakāpi.

Straujā karjera daudziem radīja aizdomas, ka dzejnieks saistīts ar VDK, taču, kā liecinājuši tā laika augsta ranga VDK darbinieki (piem. t.sk. spiega Sudoplatova sieva, kura pati bija VDK darbiniece), viņiem bijis noteikts "censties uzturēt labas attiecības ar Jevtušenko, taču nekādā gadījumā viņu nevervēt" («установить с ним дружеские конфиденциальные контакты, ни в коем случае не вербовать его в качестве осведомителя»), kas savukārt, varētu liecināt ar kādām īpašām attiecībām ar varas līmeni, kas augstāks, kā VDK (iespējams, PSKP Politbirojā), vai vismaz tā centieniem saglabāt "nebojātu kanālu" sakariem ar Rietumiem.

Viens no t.s. sešdesmitnieku paaudzes dzejniekiem, kļuva plaši pazīstams pēc Staļina nāves, kad PSRS iedibinājās liberālāka sabiedriskā atmosfēra (t. s. Hruščova atkusnis). Šajā laikā bija viens no dzejniekiem, kura uzstāšanās pulcēja plašas auditorijas.

1963.gadā bija nominēts Nobela prēmijai literatūrā

Laika posmā no 1950 gada līdz 1980. gadiem PSRS pārdzīvoja dzejas uzplaukumu, kad milzīgā popularitāte bija Bellai Ahmadulinai, Andrejam Vosnesenskim. Bulatam Okudžavai, Robertam Roždestvenskim, arī J.Jevtušenko. Tie iedvesmoja visu valsti.

Viens no īpašajiem Hruščeva atkušņa centriem bija tikšanās Maskavas Politehniskā muzeja Lielajā auditorijā, kurā kopš 1960 piedalījās Jevtušenko kopā ar saviem biedriem. "Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks" — tas bija paša Jevtušenko jaunrades manifests un plaši pazīstams aforisms.

1968.gadā uzrakstīja protesta dzejoli «Tanki brauc Prāgā», šādi reaģējot uz PSRS karaspēka ievešanu Čehijā un Prāgas pavasara apspiešanu.

Jevtušenko darbojās arī kā scenāriju autors, kinorežisors un publicists.

No 1986. gada līdz 1991. gadam Jevtušenko bija PSRS Rakstnieku Savienības valdes sekretārs.

No 1989. gada viņs bija rakstnieku asociācijas "Aprīlis" līdzpriekšsēdētājs.

Kopš 1988. gada — biedrības "Memoriāls" dalībnieks.

1989 gada 14 maijā ar lielu pārsvaru, gūstot 19 reizes vairāk balsu nekā tuvākais kandidāts, tika ievēlēts par PSRS tautas deputātu no Ukrainas pilsētas Harkovas.

Precējies vismaz 4 reizes, pirmā sieva PSRS laiku slavenā tatāru-krievu dzejniece Bella Ahmaduļina, ar kuru kopā studējis.

1991. gadā, noslēdzot līgumu ar amerikāņu universitāti Talsā, Oklahomā, aizbrauca ar ģimeni strādāt ASV, kur dzīvoja pēdējos dzīves gados.

Miris 2017.g. 1 aprīlī.

***

2002.g. 21. jūlijā Jūrmalā, koncertzālē “Dzintari”, ar poētisku programmu “Starp pilsētu “jā” un pilsētu “nē”” uzstājās mūsdienu Krievijas dzejas klasiķis Jevgēņijs Jevtušenko un satīriķis Mihails Zadornovs.

Pats dzejnieks par savām latviskām saknem teica:

"Es esmu vienīgais krievu rakstnieks – Raiņa prēmijas laureāts. Tas bija vēl stagnācijas laikos, kad es iestājos par disidentiem un nokļuvu oficiālās kritikas ugunīs. Raiņa prēmija man bija vienkārši patīkama ne vien tādēļ, ka es ļoti mīlu šo dižo dzejnieku. Tas zināmā mērā bija atbalsts man ļoti grūtā dzīves brīdī.

Manas latviešu saknes aizved gadsimtu dziļumos. Mana tēva uzvārds bija Gangnuss. Tas ir ļoti rets uzvārds.

Mani senči 18. gadsimta beigās Latvijā ieradās no Vācijas. Viņi bija izcili stikla pūtēji – līdz pat šim laikam glabāju apbrīnojama krāšņuma kristāla lodi. Bet mans tēvatēvs matemātiķis Rūdolfs Vilhelmovičs Gangnuss, vācieša un latvietes dēls, tika sacerējis trigonometrijas mācību grāmatu. Vecotēvu arestēja 1937. gadā Maskavā, kad man bija četri gadi. Atceros viņu pirms aresta un to, kā viņu arestēja gandrīz vienlaikus ar otru manu vecotēvu sarkano komandieri Jermolaju Jevtušenko. Viņi ļoti draudzējās – Rūdolfs Vilhelmovičs, gandrīz atturībnieks, mierīgs, apdomīgs cilvēks un neapvaldāmā, čapajeviskā temperamenta Jermolajs Naumovičs. Bieži vien viņi stundām ilgi sarunājās. Es daudz atdotu par to, lai no jauna izdzirdētu viņu sarunas, tagad es tās saprastu. Jermolajs Naumovičs vairs neatgriezās. Gangnuss, kas teicami runāja latviski, tika arestēts “par spiegošanu Latvijas labā”. (Esmu to aprakstījis poēmā “Māte un neitronbumba”.) Brīnumainā kārtā izdzīvoja, taču atgriezās salauzts. Bija man arī tēvocis Ēriks, skolotājs, brīnišķīgs cilvēks. Latvietis. Mums kaut kad netālu no Rīgas piederēja pat neliela muižiņa dīķmalā. Es to neesmu redzējis, taču brālis bija aizbraucis…

Rīgā man vienmēr bijis daudz labu lasītāju, draudzējos ar daudziem latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, māksliniekiem. Mēs, rakstnieki, diemžēl, tagad ļoti reti tiekamies. Kaut kā pārstājām tulkot viens otru, radusies kaut kāda garīga atsvešinātība. Taču atcerēsimies, cik daudz kas mūs saista. Būšu ļoti priecīgs, uzstājoties Rīgā, zālē redzēt gan latviešus, gan krievus. Un pacentīšos darīt visu, lai apvienotu viņus – dzeja to spēj. Galu galā mēs esam vienas un tās pašas diezgan nežēlīgas vēstures bērni, taču mēs esam arī vienas izmocītas, bet tomēr skaistas kopējas mātes – mūsu planētas – bērni. Ar tādām jūtām tad es arī braucu uz Latviju.