Jukums Paļevičs dzimis Kurzemē, Tadaiķos, kalpu ģimenē kā jaunākais no septiņiem dēliem. Visvairāk viņu atbalstīja vecāķais brālis Indriķis Paļevičs, kas bija sava laika ievērojams pedagogs un publicējās presē par audzināšanas jautājumiem. Viņa meita Milda Paļeviča ir ievērojama latviešu filozofe, meitas pirmais vīrs ir dzejnieks Fallijs.

   Jukums Paļevičs latviešu literatūras vēsturē pazīstams ar divām lugām – komēdiju "Preilenīte" un drāmu "Spīgaņi" ("Purvā"), kas pauž jaunstrāvnieku uzskatus par sievietes stāvokli sabiedrībā un literatūras uzdevumiem. Literatūras vēsturē J.Paļevičs vērtēts kā viens no pirmajiem marksistiem Latvijā, minot viņa vārdu blakus J.Jansona (Brauna), P.Dauges, F.Roziņa, G.Zemgala, P.Kalniņa u.c. vārdiem.

   Savu pirmo anonīmi publicēto stāstiņu "Par vēlu!" (1889) Paļevičs saraksta sešpadsmit gadu vecumā. Precīzs ir Arvīda Griguļa dotais šī darba nesaudzīgais vērtējums – "neveikls, pliekans 16 gadus veca ģimnāzista literārs mēģinājums". J.Paļevičs tā sacerēšanas laikā mācās Liepājas Nikolaja ģīmnāzijā, kur viņa skolas biedri ir J.Jansons (Brauns), F.Roziņš, Ernests Ekšteins u.c. Te viņi ar skolotāju konferences atļauju nodibina latviešu pulciņu, kuram piemīt tautiski romantiska iedaba: tā biedri sarunājas latviešu valodā, studē latviešu literatūru, aizraujas ar Ausekļa dzeju. Cieņa pret Ausekli ir tik liela,ka pulciņa dalībnieki Ausekļa nāves dienā ierodas skolā ae sēru lentēm uz rokas.

   Tērbatā J.Paļevičs studē no 1892. līdz 1893. gadam Vēstures un filozofijas fakultātē un ir Studentu zinātniski literārās biedrības  (Pīpkalonijas) biedrs. Te arī, cik nojaušams no atstātajām liecībām, viņš pirmoreiz sastopas ar marksistu darbiem (iespējams, ar tiem J.Paļeviču iepazīstina A.Dauge, tuvākais viņa studiju biedrs). Tērbatā top arī feļetons "Daiļas lasītājas un laipni lasītāji" (1893), ko bieži kritikā vērtē kā vēršanos pret "tautisko romantismu" (J.Eiduks u.c.). Patiesībā tā ir ironijas pilna satīra par dažādu tipa lubu literatūru, lasītāju vienkāršoto gaumi un arī kritikas aprobežotību: "Viņš (kritiķis) ir jifts un žults trauks uz divām kājām, spalvu apbruņõjies Prokrusts, kas katram krīt klāt un tālab arī nosaukts par kritiķi." (Kop.raksti. Maskava, 1937, 56. lpp.)

   No 1893. līdz 1900. gadam J.Paļevičs studē Maskavā, vispirms Vēstures un filoloģijas, tad Juridiskajā fakultātē, kuru viņš ar izcilību paspēj beigt, bet diplomu saņemt neļauj pāragrā nāve (pēkšņa trieka).

   Fakultāšu maiņa 1896. gadā sola nākotnē labāk atalgotu – advokāta vietu, bet tagadnē prasa vairāk darba, jo papildus jānokārto vairāki eksāmeni, turklāt svarīgi ir tos nolikt izcili, lai iegūtu stipendiju. Vecākā brāļa Indriķa atbalsts un iespējas ir ierobežotas. J.Paļevičs ir ieguvis kņaza Mečerevska stipendiju (160 rubļi 60 kapeikas mēnesī), tā sedz visus viņa izdevumus Maskavā.Kad uz kādu laiku sakarā ar fakultāšu maiņu stipendiju nemaksā, J.Paļevičs nonāk materiālā trūkumā un ir spiests pieņemt mājskolotāja vietas. Tā semestrī mājskolotāja darbs aizņem 5-7 stundas dienā.

   Šķiet, pārspīlēti ir A.Griguļa aizrādījumi, ka iegūtā stipendija kavējusi J.Paļeviču pabeigt studijas ātrāk (tās ilgst septiņus gadus), un P.Dauges vērtējums: "Paļevičs bija mainījis fakultāti, bet tikai dažas dienas pirms eksāmeniem,kurus viņš aizvien noturēja spīdoši, iznira no zemes apakšas. Lielāko laiku viņš pavadīja traktieros, kur viņš nokāva savu veselību un kuri kļuva par viņa ļoti ātrās nāves cēloni." (Dauge P. Mīļas vecas atmiņas. J.Jansona un citu draugu piemiņai.//Strādnieku kalendārs 1918. gadam., 1918, 101. lpp.)

   P.Dauge uzskatīja, ka J.Paļevičs bijis hronisks alkoholiķis,kura agro nāvi veicinājusi dzeršana, kas radīja materiālas grūtības.

   Maskavā J.Paļevčs iesaistās studentu pulciņā,kura kodolu veido bijušie liepājnieki, kā arī P.Kalniņš, P.Dauge u.c. Par J.Paļeviča darbību tajā zināms, ka vienreiz 1894. gadā viņš kā Maskavas studentu pārstāvis piedaījies Raiņa sasauktā slepenā apspriedē Rīgā, kā arī lasījis un apspriedis nelegālo literatūru.

   Šajā laikā J.Paļevičs saraksta stāstu "Kā Cibiņu Juris iebrauca laulības ostā" (1894), kura apakšvirsraksts ir "romantisks stāsts pret romantismu". Te J.Paļevičs vēršas pret tautiskā romantisma epigoņu darbiem, pret lubu literatūras ietekmi uz cilvēku prātu un jūtām, izmantojot šīs literatūras trafaretus un paņēmienus, konfrontējot tos ar dzīves īstenību.

   Maskavā J.Paļevičs saraksta savus labākos darbus – lugas "Preilenīte" un "Spīgaņi". Luga "Preilenīte" pirmoreiz uzvesta Jaunajā latviešu teātrī 1903. gadā, pēc tam iestudēta vairākkārt. "Spīgaņi" sacerēta 1896. gadā. Cenzūrai luga iesniegta 1897. gadā, kad tā pēc M.Remiķa sprieduma kā "pēc savas tendences vispār kaitīga" tiek aizliegta. Luga pirmoreiz iespiesta 1903. gadā ar nosaukumu "Purvā", atļauju iestudēt ta saņem tikai 1905. gadā, "tālab pirmo reizi parādījās 26. decembrī Apollo teātra telpās, bet 1906. gadā notika lugas pirmizrāde Rīgas Latviešu teātrī..."(Hausmanis V. Drama pirmajos gadu desmitos, 20. lpp.)  Luga "Spīgaņi" ir latviešu dramaturģijā pirmā reālistiskā sociālā drāma.

Avots: Ieva Kalniņa "Variācijas par latviešu drāmas vēsturi: teksts un konteksts", R, Mansards, 2012.