Dzimusi Druvienas pagastā, mirusi ASV. Pēc izsūtījuma Sibīrijā atgriezusies Latvijā un sagaidīja iespēju izceļot uz ASV pie dēla ģimenes.

"Sešdesmit septiņas dienas Dambīšu mātei pietrūka no pilna gadsimta — simts gadiem", teica mācītājs Žanis Upīte, izvadot no pavadītājiem un ziediem pilna bēru nama mirušo Jūli Dambīti. Nelaiķes dzīves stāsts varētu kalpot par ievadu šī gadsimta vēstures grāmatai par latviešu tautas likteņiem. Dambīte dzimusi 1885. gadā Druvienes pagastā. 1. pasaules karā viņa zaudē vīru un audzina trīs dēlus. 2. pasaules kara vētras viņu atšķir no saviem piederīgiem. 1949. gadā Latvijas okupanti viņu deportē un savu 64. dzimšanas dienu viņa "svin" pārpildītā preču vagonā, ceļā uz Tomskas apgabalu. Tomskā jānogaida ledus iziešana, lai pa Obas upi tiktu sūtīta uz ziemeļiem. Novietota apm. 20 km no Kolpaševas, kur, kā zināms, izsūtījumu izcietuši daudzi citi latvieši. Nelaiķe tur spiesta pavadīt sešus gadus grūtā darbā. Dzimtenē atgriežas 70 gadu veca, garīgi stipra, bet ar saliektu muguru. Pēc 10 gadu neatlaidīgām pūlēm viņai izdodas izceļot uz ASV, kur Denverā viņu sagaida dēls un vedekla. No tālās Austrālijas atbrauc audžu dēli, vedeklas un mazbērni, lai vēl satiktos ar sirmo māmuliņu. Denverā viņai paiet mūža vieglākais posms. Jūle bija laba lasītāja un rokdarbu darītāja.

Avots: Laiks, 1985