Jurijs Petropavlovskis (dzimis 1955. gada 3. martā Rīgā, miris 2020. gada aprīlī) ir bijis Latvijas politiķis, Latvijas Krievu savienības līdzpriekšsēdētājs (kopš 2015. g.) un vairāku kampaņu producents.

Sākotnēji bija tuvs demokrātiskiem spēkiem, bet pamazām nostājās asi pret latviešu valodu un bija vairāku kampaņu organizētājs un seja pret valsts valodu.

Latvijas Kik-Tai boksa akadēmijas viceprezidents. Pirmais naturalizējamais, kuram valdība atteica uzņemšanu pilsonībā. Perfekti pārvaldīja latviešu valodu.

Biogrāfija

1973. g. — absolvē Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu.

1979. g. — beidz Latvijas Valsts mākslas akadēmijas (kur studē latviešu valodā) dizaina nodaļu.

1981.—1986. g. — "Alfas" dizaineris. 3 autorapliecības dizainparaugiem.

1986.—1989. g. — uzņēmuma "Daiļrade" trafaretdrukas speciālists.

1989.—1991. g. — uzņēmuma "Auseklis" grafikas dizaineris.

1991.—1997. g. — uzņēmuma "Latvijas Strādnieks" grafikas dizaineris un izpilddirektors, neatkarīgs konsultants.

1997.—1999. g. — reklāmas aģentūru "DiaR" un "Page" projektu menedžeris, starptautisko projektu konsultants.

2001. g. — Latvijas Cilvēktiesību komitejas un Eiropas Padomes TV projekta "2+2" vadītājs.

2002. g. — Rīgas domes pilnvarnieks Rīgas un Rīgas reģiona attīstības aģentūrā.

2002.—2003. g. — SIA "Rīgas pilsētbūvnieks" padomes loceklis.

2003.—2004. g. — SIA "Averti-R" projektu menedžeris. Krievu skolu aizstāvības štāba preses atašejs.

2003. g. decembris — iesniedz pieteikumu naturalizācijai.

Kopš 2004. g. — Eiroparlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas palīgs.

2004. g. 12. novembris — PCTVL izvirza Petropavlovski par kandidātu Rīgas mēra amatam 2005. g. marta vēlēšanās. 2004. g. 16. novembrī Petropavlovskis kļūst par pirmo cilvēku, Naturalizācijas pārvaldes sagatavoto rīkojumu par kura uzņemšanu pilsonībā neapstiprināja Ministru kabinets. 8. decembrī viņš pārsūdz šo lēmumu tiesā.

2005. g. aprīlī Eiroparlamenta Lūgumrakstu komiteja apspriež Petropavlovska sūdzību un atliek izskatīšanas pabeigšanu.

2005. g. 16. decembrī Administratīvā rajona tiesa lemj izbeigt tiesvedību, uzskatot, ka Ministru kabineta lēmums nav pārsūdzāms. 2006. g. 17. februārī šo lēmumu apstiprina Administratīvā apgabaltiesa un 11. aprilī — Augstākās tiesas Senāts. Par šo nolēmumu tika iesniegta sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

2008. g. ECT atzina sūdzību par pieņemamu izskatīšanai pēc būtības, bet 2015. g. noraidīja.