Izcils latviešu žurnālists. Rakstīja par izglītības tematu, bet par sensacijām kļuva viņa publikācijas par kriminālajām aprindām.

Strādājis laikrakstā "Padomju jaunatne", "Lauku dzīve" , "Praktiskais latvietis" un "Likuma vārdā". 

1994.gadā kopā ar Andri Kolbergu izdeva "Kolekcionāru". 

Rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa radinieks - rakstnieka brāļa Arvīda ģimenes atzars. 

Žurnāliste Inga Jēruma : 

Bijām labi draugi. Līdz pēdējam brīdim. Zināju visu par viņa kaitēm. Viņš cīnījās ilgi. Bet tad piezvanīja un teica - viss. Es klusītēm pazudīšu no "draugiem" un tad gaidi... Tā arī notika. Juris lasīja un komentēja vēl manu "Nāvi Londonā", sēdējām bārā. Mudināju, lai raksta memuārus, bet laikam jau bija par grūtu. Teica - uzvārds "objazivajet", kaut kādu savārstījumu negribas pasaulē laist.Juris bija ļoti labs kolēģis, vienreizēja humora izjūta. 1974.gada novembrī sēdējām kafē "Avots" (PJ filiāle) un spriedām, ka ilgi nav bijusi nekāda ballīte. Tuvojas 4 brīvdienas sakarā ar Staļina konstitūciju, tās būtu jānosvin. Zinājām, ka Daina Krustiņa ir iesniegusi dokumentus laulībām, bet datums nav noteikts. Ei, tā ir ideja - apprecinām Krustiņu! Juris piezvanīja savai paziņai uz zagsu un sarunāja 4.decembrī Dainai kāzas. Pēc tam redakcijā garāmejot pār plecu viņai paziņojām - Krustiņa, posies, 4.decembrī tev kāzas! Tie bija Jura gājieni. Vienmēr asprātīgi, vienmēr spoži. Arī vēlāk, kad Voldemārs Krustiņš savāca mūs visus zem sava spārna "Lauku Dzīvē" , Juris bija atbildīgais sekretārs. Ar viņu bija viegli, labi, jautri gan darbā, gan atpūtā, tā sakot... Lai viņam gaišs tur, Augšā!

Žurnālistes Ievas Raiskumas atmiņas : 

Juris Blaumanis bija METRS. Viņam "Padomju Jaunatnes" redakcijā bija sava vieta - nu tāda kā pusdieva vieta. Tur vienmēr bija mazliet biezs no dūmiem - atceros viņu vienmēr ar cigareti zobos - un, man liekas, viņš rakstīja ar roku. Mums, studentiņiem, praktikantniem, viņš tiešām bija kā nesasniedzams pusdievs - talants, tumšās dzīves puses saimnieks, izcils žurnālists... Viņam nebija laika mums īpaši pievērsties - par mūsu izglītošanos un kaut nieka apjēgšanu gādāja citi - paklanos līdz zemei viņu priekšā! - bet Juris Blaumanis viennozīmīgi bija mistērija un žurnālistikas Džeimss Bonds. Tur pat nevarēja cerēt kādreiz kļūt tādam kā viņš. Tur varēja tik apbrīnot, bijīgi vilkt iekšā dūmus, kas biezēja ap viņa galdu un kaifojot un šermuļojoties lasīt viņa jaunāko rakstu.