Juris Neikens  bija latviešu rakstnieks, skolotājs un luterāņu mācītājs. Latviešu Literārās biedrības biedrs, pirmo latviešu dziedāšanas svētku organizētājs Dikļos (1864).

Latviešu nacionālās stāstniecības dibinātājs.

Ārēji palikdams no jaunlatviešiem savrup, viņš tomēr savā kodolā bija nacionāls un atteicās kopā ar vācbaltiešu mācītājiem apkarot "Pēterburgas Avīzes".

Dzimis 1826. gada 6. aprīlī Ārciema muižas "Kānadžu" māju saimnieka ģimenē. Viņa tēvs bija baznīcas pērminders, pagasta tiesnesis un brāļu draudzes sludinātājs, kas dēlu audzināja stingri reliģiskā garā. Tēvs Juri sūtīja mācīties pie Straupes skolotāja Neikena un pie Katvaru muižas dārznieka Zemera.

1838.-1841. gadā viņš mācījās Limbažu apriņķa skolā, pēc tam pie Jāņa Cimzes 1843.-1846. gadā Vidzemes skolotāju seminārā Valmierā. Šai laikā Vidzemē norisinājās pārejas kustība no Lutera ticības pareizticībā. Semināra vadītāji direktors Cimze un mācītājs Valters centās saviem audzēkņiem aplinkus atklāt pareizticīgo propagandas slepenos nolūkus un iedvest īstu luterānisma garu.

No 1846. gada Neikens strādāja par palīgskolotāju Valmieras draudzes skolā, 1848. gadā bija direktora Cimzes palīgs skolotāju seminārā.

Pēc semināra pārcelšanas uz Valku 1849. gadā Neikens strādāja par mājskolotāju Valmieras mācītāja Ferdinanda Valtera (1801-1869) ģimenē un sarakstīja vācu valodas mācību grāmatu latviešiem.

1852.-1856. gadā viņš studēja dabas zinības, tad teoloģiju Tērbatas universitātē, kur iestājās vācbaltu studentu korporācijā "Livonia" un stāvēja savrup no latviešu studentiem.

Pēc studiju beigām viņš vienu gadu (1856-1857) bija mācītāja kandidāts Valmierā pie Vidzemes superintendenta (1855–1864) F. Valtera, no 1857. gada mācītājs Dikļu draudzē.

1863. gadā Neikens izdeva laikraksta "Latviešu Avīzes" pielikumu "Ceļa Biedris", kurā ievietoja galvenokārt savus sprediķus, dzejoļus, tēlojumus, aforismus un rakstus.

1864. gadā Juris Neikens Dikļos noorganizēja pirmos latviešu dziedāšanas svētkus, bija Latviešu Literārās biedrības Vidzemes nodaļas vadītājs (1864-1866) un atsāka izdot laikrakstu "Ceļa Biedris" (1865-1867), kurā bērniem mudināja apgūt zināšanas, apmeklēt skolas un nepamest dzimteni labākas dzīves meklējumos Krievijas impērijā.

1866. gadā viņu iecēla par Valmieras prāvesta iecirkņa skolu pārraugu.

1867. gadā Neikens pārcēlās uz Umurgu, kur līdz pat savai nāvei 1868. gada 13. jūlijā bija draudzes mācītājs.

Apbedīts Umurgas kapos, kur sakarā ar Umurgas baznīcas 500 gadu jubileju 1996. gadā atklāja Jura Neikena piemiņas akmeni.

Zigmunds Skujiņš viņa dzīves stāstu izmantojis sava darbā "Neikens iet uz Roperbeķiem" (1973).

Pedagoģiskie darbi:

• "Vācu valodas mācība priekš latviešiem" 1. daļa (1850, 1896),
• Kurze Anleitung zum Gebrauche der «Vācu valodas mācība» und der dazu gehörigen Bilder-Tafeln. Riga, 1850.
• "Vācu valodas mācība priekš latviešiem" 2. daļa (1859, 1893),

Literārie darbi:

Juris Neikens aizsāka latviešu zemnieku stāstu tradīciju, ko turpināja Apsīšu Jēkabs, brāļi Kaudzītes, Augusts Saulietis. Stāstus Neikens sacerēja pēc apzinātiem racionāli ētiskiem un estētiskiem principiem, lai stiprinātu tautā darba mīlestību, godīgumu, kristietības tikumiskos ideālus.

• "Vai pamātei nav grūti?" (1863),
• "Vai devītais bauslis vēl spēkā?" (1863),
• "Kam taisnība?" (1863),
• "Par Oliņiem" (1965),
• "Bāris" (1866),
• "Lutera stāsti" (1865-1866).

Pēc Neikena nāves izdotas viņa darbu izlases:

• "Stāsti, dziesmas un gudrības mācības" (1870),
• "Izlasīti raksti" (1-2, 1897-98).
• Kopoti raksti 6 burtnīcās (1923-24),
• Jura Neikena raksti 4 sējumos (1924),
• "Pedagoģiski un sabiedriski raksti" (1924).

Folklorizējies Neikena aforisms:

Vai tavs mūžs kam lieti der.

To vis neteic ilgie gadi;

Viens tas brītiņš dārgi sver,

Ko ar labiem darbiem vadi.