„Mans pirmais mērķis bija karaļa diženums, mans otrais mērķis – valsts varenība.”

Kardināls Rišeljē arī Armāns Žans di Plesī de Rišeljē (franču: Armand Jean du Plessis de Richelieu; dzimis 1585. gada 9. septembrī, miris 1642. gada 4. decembrī) bija Francijas valsts darbinieks, kardināls.

Rišeljē dzimis 1585.g. aristokrātu ģimenē, kā ceturtais no pieciem bērniem; sākumā gatavojās militārai karjerai, bet 1602. gadā pievērsās teoloģijai, jo sakarā ar viņa vecākā brāļa atkāpšanos no Lisonsas bīskapa amata radās izredzes iegūt šo amatu.

1606. gadā Rišeljē kļuva par Lisonsas bīskakapu, 1614.g., piedalījās ģenerālštatos un kā garīdznieku kārtas pārstāvis ieguva Francijas pavadones Marijas Mediči ievērību, kas to 1616.g. iecēla par valsts sekretāru un valsts padomes locekli.

1617.g. pēc Marijas Megiči gāšanas Rišeljē kopā ar viņu atstāj Parīzi, devās uz savu Lisonsas bīskapiju, vēlāk uzstājoties par starpnieku starp Mariju Mediči un viņas dēlu Ludvigi XIII. un panāca izlīgumu.

Atgriezies Parīzē Rišeljē ieguva Ludviga XIII. labvēlību, kas 1622.g. Iecēla par kardinālu, 1624.g. valsts padomē par galveno ministru, un šajā amatā tas nepārtraukti palika līdz sava mūža beigām.

Rišeljē cīnījās ar aristokrātiju un atklāja vismaz 4 lielas sazvērestības, kurās piedalījās vadošās dinastijas locekļi. Daudzi sazvērnieki aizceļoja no Francijas vai tika notiesāti uz nāvi.

Rišeljē laikā tika likvidēta hugenotu autonomija. Cietuši militāru sakāvi, hugenoti zaudēja Nantes ediktā garantētās īpašās tiesības, bet saglabāja ticības brīvību.

Vara Francijas provincēs piederēja ietekmīgiem vietējās aristokrātijas pārstāvjiem – gubernatoriem. Jau Fransuā I laikā līdzās gubernatoriem kā centrālās varas pārstāvji tika norīkoti intendanti (pārvaldnieki).

Rišeljē regulāri iecēla amatos nevis dzimušus dižciltīgos, bet vienkāršas izcelsmes censoņus, kas bija uzticīgi centrālajai varai. Tā radās stabils ierēdniecības slānis. Lai mazinātu aristokrātu neapmierinātību, viņiem tika piešķirti dažādi goda amati. Būtisks traucēklis centrālās varas nostiprināšanā bija parlamenti – tiesas, kuras veidoja aristokrāti. To kompetencē ietilpa karaļa izdoto likumu reģistrēšana un pārbaude.

Rišeljē pirmais uzdrošinājās vērsties pret parlamentiem – tie gan pagaidām vēl netika atcelti, taču zaudēja privilēģiju noraidīt karaļa likumus. Karalis un centrālās pārvaldes iestādes ierobežoja arī citas aristokrātijas privilēģijas un kārtu politiskās tiesības vispār.  

Ģenerālštati, kam bija piederējušas tiesības akceptēt nodokļus, pēdējo reizi sasaukti 1614. gadā. Kopš tā laika valsts finanšu jautājumus izlēma valdība. Paaugstinot nodokļus, tika iegūti līdzekļi militāriem izdevumiem.

Rišeljē panāca, ka vienīgi karalim varēja būt savas karaspēks un cietokšņi. Īpaši sekmīga bija Rišeljē ārpolitika, kuru viņš pakļāva galvenajam mērķim: Hābsburgu ietekmes mazināšanai visiem iespējamiem – gan diplomātiskiem, gan militāriem līdzekļiem. Tika nostiprināta Francijas austrumu robeža, lai nodrošinātu aizsardzību pret Austrijas Hābsburgiem.

Luija XIII un viņa māsas laulības ar Spānijas karaļnama pārstāvjiem  ne tikai nodrošināja pamieru ar dienvidu kaimiņu, bet arī ļāva vēlāk pretendēt uz Spānijas mantojumu. Rišeljē arī slēdza savienību ar protestantisko Nīderlandi. Viņa iesāktā politika nodrošināja Francijas panākumus Trīsdesmitgadu karā. Rišeljē bija tipisks jauno laiku valstsvīrs, kas valsts nacionālās intereses vērtēja augstāk par katoļu baznīcas vienotības ideju.

Francijas varenības pamati tika ielikti tieši Rišeljē laikā. Viņa pēcnācēji ieviesa spēcīgu absolūtisma pārvaldi. Francijas monarhijas varenība atspoguļojās majestātiskā arhitektūrā, parādes portretos, zinātnes un kultūras dzīvē.