Kārlis IV (čehu: Karel IV., vācu: Karl IV., latīņu: Carolus IV; dzimis 1316. gada 14. maijā, miris 1378. gada 29. novembrī) bija Luksemburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1355. gada līdz savai nāvei. Bija arī Bohēmijas, Vācijas un Itālijas karalis. Kārļa IV laikā par vienu no lielākajām pilsētām Eiropā izvirzījās imperatora dzimtā Prāga. Kārļa valdīšana tiek uzskatīta par viduslaiku Bohēmijas "zelta laikmetu".

Kārlis IV tēvs bija Bohēmijas karalis Jans Aklais, kurš 1346. gada 26. augustā krita Kresī kaujā (pats Kārlis kaujā tika ievainots). Piedzimstot Kārlim tika dots vārds Vāclavs (čehu: Václav), tomēr tas tika nomainīts konfirmācijā, kad Kārlis uzturējās Francijā, sava tēvoča Šarla IV galmā. Francijā ieguva labu izglītību un dzīves laikā brīvi runāja piecās (latīņu, čehu, franču, vācu un itāļu) valodās. Sakarā ar biežo tēva prombūtni, no 1333. gada faktiski valdīja Bohēmijā.

Ar pāvesta Klementa VI atbalstu tika ievēlēts par imperatoru pret imperatoru Ludvigu IV. Iesākumā Kārlim bija ļoti vājas pozīcijas pret ietekmīgo Ludvigu, tomēr 1347. gadā Ludvigs mira, un Kārlis IV kļuva par vienīgo pretendentu uz impērijas troni. 1356. gadā izdeva Zelta bullu, kura noteica impērijas struktūru līdz tās beigām 1806. gadā.

Kārļa vārdā ir nosaukta viņa 1347. gadā dibinātā Kārļa universitāte Prāgā - vecākā Centrāleiropā, kā arī Kārļa tilts un Kārļa laukums Prāgā. Kārļa IV laikā tika uzcelta liela daļa no Sv. Vita katedrāles un Prāgas pils.