LKOK nr.3/1235

Virsleitnants 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.

Pakāpeniski paaugstināts. Pēdējā dienesta pakāpe Pulkvedis-leitnants.

Apbalvots par 1919. g. 16. janvāra cīņu pie Bikovas ciema Latgalē. Ordenis piešķirts 1922. gadā

Dzimis Limbažu pagastā. Beidzis proģimnāziju. Kantorists. 

Krievu armijā iesaukts 1915. g. maijā, dienējis 155. rezerves pulkā, tā paša gada oktobrī pārcelts uz 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko pulku. Līdz 1917. g. augustam sasniedzis praporščika pakāpi. 1916. g. pie Smārdes ievainots. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiru. Atvaļināts 1918. g. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 9. aug., piedalījies cīņās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā. Par trīskārtēja uzbrukuma atsišanu pie Dubultiem 1919. g. 11. nov. paaugstināts par virsleitnantu. 

1920. g. 16. janv. Latgalē pie Mečānu sādžas Strazdiņš ar savu rotu ieņēma sādžu, pārrāva dzelzceļa līniju starp Rēzekni un Daugavpili, sagūstīja sarkanarmiešu rotu 70 cilvēku sastāvā. Pēc tam straujā triecienā uzbruka Bikovas sādžai, kurā saņēma 40 gūstekņus un ieguva 2 ložmetējus; nodibināja sakarus ar blakus daļām. 

1922. g. Rīgas kara cietuma priekšnieks. 1926. g. Kara tiesu pārvaldē, kapteinis. 1934. g. smagas slimības dēļ zaudējis kāju. 1936. g. piekomandēts Kara invalīdu fonda domei. 

2. pasaules kara beigās devies bēgļu gaitās. 1949. g. ieradies Anglijā, piedalījies "Daugavas Vanagu" organizēšanā. Vairākus gadus "Daugavas Vanagu" fonda valdes loceklis, aktīvi piedalījies Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centra darbā. Miris 1957. g. 13. martā Londonā.