Pirmās mūzikālās zināšanas ieguvis no brāļa. Kārlis Karelis jau kā 16 gadus vecs pusaudzis 1917. gadā Vaiņodē nodibināja kori ar kādiem 30 dziedātājiem. Kara klausība 2.Ventspils kājnieku pulkā deva iespēju zināšanas papildināt, spēlējot pulka orķestrī. Pēc tam sekoja izglītošanās Ernesta Vīgnera Fonoloģijas institūtā Rīgā, iestāšanās Atvaļināto karavīru biedrības orķestrī un papildināšanās klaviepspēlē pie komponista Valdemāra Ozoliņa, reizē dziedot viņa vadītajā korī. leguvis dziedāšanas skolotāja tiesības, Karelis strādāja divās Vaiņodes pagasta pamatskolās. Tur radās viņa skolēnu koris ar izlasītām balsīm, viens no pašiem labākajiem Liepājas apriņķī. Ar šo kori Karelis rīkoja daudzus garīgus koncertus Lejaskurzemes baznīcās, piedalījās novada dziesmu dienās Liepājā, Aizputē, Talsos, Kandavā, Alsungā, Priekulē u.c., kā arī pēdējos trijos vispārējos dziesmusvētkos Rīgā. Pēdējais koncerts dzimtenē bija paredzēts 1944. g. oktobrī Januma pulka karavīriem, kas tolaik mitinājās Vaiņodes muižā, bet šo nodomu izjauca krievu uzbrukums.. Dramatiskos apstākļos pametis mājas, Karelis nokļuva Zviedrijā. Tepat 10 gadus viņš mitinājās kāda zviedru mācītāja pajumtē un varēja darboties iezemiešu svētdienas skolā kā tās muzikālais vadītājs. Apkārtnē nebija neviena latvieša, un ilgas pēc tautiešu sabiedrības mudināja pārcelties uz Gēteborgu. Nokļuvis tur 1955. g. rudenī, Kārlis Karelis tūliņ nodibināja Gēteborgas latviešu kori, kas bez nopietnākām krīzēm ir skandinājis dziesmas visus šos gadus, kļūdams par ievērojamu faktoru Dienvidrietumzviedrijas latviešu nacionālajā dzīvē. Vislielāko ziedošanos un arī varēšanu šis koris ir parādījis ar piedalīšanos Eiropas latviešu dziesmu svētkos Hamburgā un Hanoverā.