Kārlis Karlsons (dzimis 1907. gada 30. janvārī, miris 1962. gada 25. janvārī) bija Latvijas ķīmiķis, inženieris, un sabiedrisks darbinieks. Īsu laiku 1940. gadā bijis nedemokrātiski ievēlētās Tautas Saeimas deputāts, kā arī Latvijas finanšu ministrs. Strādājis arī Latvijas PSR valdībā — Tautas komisāru padomē.

Biogrāfija

Kārlis Karlsons piedzima 1907. gada 30. janvārī Rīgā kalēja ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā ar vecākiem devies uz laukiem. Mācības uzsācis Alojas pamatskolā, bet pēc kara un atgriešanās Rīgā mācījās Rīgas pilsētas 4. vidusskolā (tagad — Rīgas Angļu ģimnāzija). Pēc tās beigšanas 1925. gadā iestājies Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, paralēli studijām strādājis Rīgas Centrālajā slimokasē. Pēc universitātes absolvēšanas 1936. gadā kļuva par laborantu. Piedalījās kristālu elementāršūnu precīzu parametru izstrādē rentgenogrāfijā. Šī darba rezultāti atspoguļoti sešās publikācijās. 1937. gadā Kārlis Karlsons kļuva par akciju sabiedrības "C. Ch. Schmidt" Brocēnu cementa fabrikas galveno inženieri un laboratorijas vadītāju.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā Kārlis Karlsons kļuva par marionešu valdības finanšu ministru, kā arī piedalījās nedemokrātiskajās Tautas Saeimas vēlēšanās, kur tika ievēlēts no "Darba tautas bloka" Kurzemes saraksta. 21. jūlijā Latvija tika inkorporēta PSRS, tika izveidota Latvijas PSR. Kā LPSR finanšu tautas komisārs kopā ar premjerministru Augustu Kirhenšteinu 27. jūlijā parakstīja rīkojumu par 804 uzņēmumu nacionalizāciju. 27. augustā notika izmaiņas valdības sastāvā, kā rezultātā par jauno finanšu tautas komisāru kļuva Arnolds Tabaks, bet Karlsons kļuva par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes vietējās rūpniecības tautas komisāru. Viņa pārraudzībā bija 54 uzņēmumi, no kuriem 50 bija nacionalizēti. Kārlis Karlsons zaudēja amatu valdībā 1941. gadā.

Viņš kļuva par Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes docentu javu saistvielu tehnoloģijā. 1941. gada jūnijā, sākoties PSRS karam ar Vāciju, evakuējās uz Krieviju. Tā paša gada 15. decembrī viņš bija Sarkanās armijas Latviešu gvardē, piedalījās kaujās pie Starajas Rusas un citur. 1944. gada aprīlī Karlsonu gvardes leitnanta pakāpē demobilizēja. Viņš kļuva par Būvmateriālu ražošanas un celtniecības pārvaldes priekšnieku. Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā devies uz Kurzemi, kur atjaunojis būvmateriālu uzņēmumu darbību.

No 1945. līdz 1946. gadam Kārlis Karlsons bija Cementa tresta pārvaldnieks. 1946. gadā, pēc Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas dibināšanas, viņš pārgāja uz tikko izveidoto Ķīmijas institūtu par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Institūtā viņš strādāja visu savu atlikušo mūžu. No 1953. līdz 1958. gadam viņš bija Silikātu laboratorijas vadītājs, bet 1958. gadā kļuva par Ķīmijas institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Miris 1962. gada 25. janvārī no sirds slimības.