Dzimis Limbažos. Mācījies Rīgas pilsētas 1. vidusskolā. Uzreiz pēc mācību pabeigšanas 1919. gada jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Latvijas atbrīvošanas kara laikā dienējis 1. latviešu atsevišķajā brigādē, vēlāk 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. No 1919. gada 5. decembra mācījies Kara skolā, beidzis tās pirmo izlaidumu 1920. gada 20. maijā leitnanta dienesta pakāpē. Pēc tam dienestu turpinājis 6. Rīgas kājnieku pulkā.

1925. gadā septembrī Mangulis ar I šķiru pabeidza virsnieku kursus, iegūstot virsleitnanta dienesta pakāpi. No 1931. līdz 1932. gadam studējis Latvijas Universitātē ķīmiju, savukārt no 1932. līdz 1935. gadam mācījies Augstākajos militārajos kursos (1933. gadā paaugstināts par kapteini—leitnantu). Pēc tam bijis virsnieks Armijas štābā (Apmācības daļas priekšnieka palīgs). No 1938. līdz 1940. gadam piekomandēts Armijas štāba bataljonam, kur komandējis rotu, lai iegūtu komandēšanas cenzu. No 1939. gada Apmācības lektors Latvijas Universitātē. Virsnieks Kara skolā no 1940. gada janvāra.

Pēc Latvijas okupācijas turpinājis dienestu no 1940. gada jūlija kā Apmācības daļas 1. nodaļas priekšnieks, paaugstināts par pulkvedi leitnantu. Septembrī ieskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā, kur dienējis kā 183. divīzijas Operatīvās daļas priekšnieka palīgs. 1941. gada jūnijā dezertējis no dienesta Sarkanajā armijā. Pirmās padomju okupācijas laikā Manguļa vienīgais dēls Tālivaldis miris apcietinājumā, brālis, arī virsnieks, deportēts.

Pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā Mangulis 1941. gada septembrī no latviešu brīvprātīgajiem organizējis 1. atsevišķā kārtības dienesta bataljona (vēlāk — 16. Zemgales policijas bataljons) formēšanu, kļūstot par bataljona pirmo komandieri. Pēc bataljona izbraukšanas uz dienesta dislokācijas vietu 1941. gada 12. decembrī nesaskaņas ar vācu sakaru virsnieku spieda Manguli pamest amatu, par bataljona nākamo komandieri kļuva kapteinis Rūdolfs Kociņš. No Rīgas apkaimes brīvprātīgajiem 1942. gada 1. jūlijā Bolderājā saformējis 272. Daugavgrīvas policijas bataljonu, bataljona komandēšanu neilgi pirms tā izbraukšanas uz dienesta dislokāciju 22. jūlijā nodevis pulkvedim leitnantam Jurim Taubem. Pēc tam no 1942. gada 21. oktobra pildījis dienesta pienākumus kā Latviešu kārtības dienesta vienību štāba IV (pensiju un pabalstu) daļas priekšnieks.

Pēc Otrā pasaules kara bēgļu gaitās Vācijā. 1947. gadā Mangulis kopā ar sievu pārcēlies uz Apvienoto Karalisti. Trimdā iesaistījies latviešu sabiedriskajā dzīvē, darbojies Daugavas vanagos. Miris Notingemā 1959. gadā, apglabāts Vilforda Kalna kapsētā.

Avots: Wikipedia

8. martā no rīta savā rnājā Notinghamā pēkšņi un negaidīti stājusi pukstēt karavīra, cīnītāja un sabiedriska darbinieka plnt. Kārļa Manguļa sirds. Nelaiķis nākamajā dienā — 9. martā būtu varējis atskatīties uz 59 mūža gadiem.

Kārļa Manguļa dzīve ir piederējusi Latvijai. Pēc vispārējās izglītības iegūšanas klāt bija diena, kad dzima Latvijas valsts. Tai bija grūti laiki, un dēliem bija jāsteidz palīgā. Palīgā gāja arī Kārlis Mangulis, iestājās dzimtenes atbrīvotāju pulkā un piedalījās Pārdaugavas ieņemšanā un atbrīvošanā no vāciešiem 1919. gada 11. novembrī.

Bet reiz uzvilkto karavīra tērpu viņš vairs nenovilka, nēsādams to visus sava mūža labākos gadus. Sekoja Latvijas kara un vēlāk augstākās kara skolas sekmīga beigšana.

Darba gaitas saistījās kādu laiku ap 6. Rīgas kājnieku pulku, tālāk armijas štāba apmācības daļā, lasot lekcijas arī Latvijas universitātē. Nelaiķa interešu loks neaprobežojās tikai ar tiešo darbu, viņš bija arī vairāku svešvalodu labs pratējs un sporta draugs.

Sekmīgo dienesta gaitu Latvijas armijā pārtrauca boļševiku iebrukums Latvijā 1940. gada 17. jūnijā. Šai dramatiskajā un skumjajā dienā plnt. K. Mangulim bija uzdots pienākums sniegt atbalstu ar vienu armijas štāba bataljona rotu kārtības uzturēšanai pie Rīgas prefektūras, kad to apdraudēja sarkano dienderu pūlis. Latviešu karavīram bija jānoskatās, kā tika noārdīta mūsu valsts, kā likvidēta mūsu armija. Baigajā gadā K. Manguļa ģimene zaudēja savu vienīgo dēlu, kuru apcietināja no skolas sola. Viņš zaudēja arī brāli virsnieku.

Tad cēlās jaunas vētras, sākās vācu un krievu karš un 1941. gada 1. jūlijā Rīgā iesoļoja vācu armija. Latviešu karavīrs steidza paligā celt un glābt, kas glābjams, centās un cerēja nostiprināt mūsu tiesības un iekārtu savā zemē. To vidū bija arī plnt. K. Mangulis.

Organizējās pašaizsardzības vienības, radās brīvprātīgo bataljoni cīņai austrumos, jo pēc pārestībām un nezvērības tautas dzīvības instinkti sauca pēc nākotnes nodrošināšanas.

1941. gada 22. oktobrī no Rīgas uz fronti izbrauca pirmais latviešu bataljons, kuru komandēja plnt. Kārlis Mangulis. Vēlākie gadi Mangulim aizritēja militāri administratīvā darbā. Pēc tam darbs kādā metālfabrikā Notinghamas tuvumā. 

Kad pēc dievkalpojuma 1949. gada 11. septembrī kādi četrdesmit ļaudis bija sapulcējušies Sv. Pētera draudzes zālē un noklausījušies DVF valdes pārstāvja V. Zariņa referātu par DV organizācijas darbu, bija vēlēšanās un vajadzība nodaļu organizēt arī šajā pilsētā. Brīdi iestājās klusums, un visu acis vērās uz Kārli Manguli. Viņš piecēlās un teica to, ko mēs gaidījām.

Viņš kļuva jaundibinātās DVF Notinghamas nodaļas valdes priekšsēdis un vadīja to vairākus gadus. Viņš pārstāvēja nodaļu delegātu sapulcēs un vienu gadu darbojās DVF valdē. Dibinoties LNPL, Mangulis pievērsās plašākam darba laukam un divas reizes bija ievēlēts šajā latviešu nacionālajā pārstāvībā Anglijā. Kā pēdējās delegāts nelaiķis kādu laiku darbojās arī LAK EC.

Pēdējos gados vadīja Lutera draudzes Notinghamas kopu un nesen tika ievēlēts par šīs draudzes priekšnieku. Aizgājēja izvadīšana notiks no All Saint baznīcas, Raleigh Street sestdien, 14. martā. Sēru brauciens virzīsies uz Vilfordas (Wilford) kapiem pie Notinghamas.

Avots: Londonas avīze, 13.03.1959