1955.gada 2.jūnijā 02:30

LIESMAS ACĪS

Man šķiet es protu tikai vārdus sacīt.

Par maz, ai, daudz par maz ir vārdi vien

Jo liesmām jādeg tavās acīs

Un liesmu saitēm jābūt, kas mūs sien.

Es ticu, diena atnāks, zaigos liesmas acīs

Viens aicinājums visu pārskanēs !

Pat tas, kas gājis pats sev kapu racis,

Nāks atpakaļ un liesmu sēklu sēs.

Es alkstu dienas tās! Es redzu droši galvas

Sev lepni pacēlusi stāvēs mana cilts.

Nav dzīvē dārgākas man lemtas balvas

Dzejoļa autors- Zigurds Šmits – Kārļa Mūsiņa grupas štāba priekšnieks,skolotājs, nošauts Maskavā, Butirku cietumā 1955.gada 2.jūnijā, kopā ar savu komandieri.

***

Kārlis Mūsiņš bija Latviešu leģiona virsnieks un nacionālais partizāns. Vācu krusta zeltā kavalieris (pēc citām ziņām arī Bruņinieka Dzelzs krusta kavalieris).

Dzimis Cēsu apriņķa Dzērbenes pagastā kalēja ģimenē. Vēlāk pārcēlies uz Rīgu, kur strādājis par virpotāju VEF'ā.

Dienējis Latvijas armijā.

1941. gada rudenī Mūsiņš brīvprātīgiiestājās pirmajā latviešu kārtības dienesta bataljonā (16. Zemgales kārtības dienesta (policijas) bataljons). Bataljons nodarbojās ar dzelzceļu apsardzību, partizānu apkarošanu, kā arī kaujas uzdevumu izpildi Ļeņingradas frontes aizmugurē (Dno, Straja Rusas, Iļmeņa ezera un Soļcu rajonā).

1943. gada janvāra beigās divus latviešu policijas bataljonus atvilka no frontes uz Krasnoje Selo, lai uz to pamata sāktu formēt Latviešu SS brīvprātīgo brigādi (vēlākā 19. grenadieru divīzija).

3. februārī 16. Zemgales bataljonu iekļāva brigādē.

8. februārī bataljons ieradās Krasnoje Selo un tas tika iekļauts brigādes 1.latviešu kājnieku pulkā (vēlāk 39. grenadieru pulks un no 1944. gada marta 42. pulks) kā 3. bataljons.

Pēc 19. ieroču SS grenadieru divīzijas pārformēšanas 1944. gada vasarā Mūsiņš komandēja 42. grenadieru pulka 4. rotu.

Leģiona sastāvā nogājis kauju ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim. Dienesta laikā apbalvots ar Austrumu frontes medaļu, II un I pakāpes Dzelzs krustu, Vācu krustu zeltā un citiem apbalvojumiem.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā Mūsiņš gūstā nepadevās.

1945. gada vasarā kopā ar novadnieku grupu devies uz uz savu dzimto Smiltenes novada Vijciemu, kur izveidoja un līdz 1953. gadam komandēja nacionālo partizānu grupu

Nodevības rezultātā Mūsiņš 1953. gada 27. septembrī tika sagūstīts.

1955. gada 2. jūnijā viņš tika nošauts Maskavā Butirku cietumā.