Kārlis Padegs

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
08.10.1911
Miršanas datums:
19.04.1940
Kategorijas:
Gleznotājs, Grafiķis, Mākslinieks (-e)
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

    Kārlis Padegs (1911. gada 8. oktobrī — 1940. gada 19. aprīlī) bija latviešu grafiķis un gleznotājs. Ekstravaganta, savrupa un leģendāra personība Latvijas mākslas vēsturē. Plaši pazīstams kā 30. gadu Rīgas dendijs.

    K.Padega darbu izstādes Mākslas muzejā

    Kārlis Padegs ir dzimis 1911. gada 8. oktobrī Rīgā, Torņakalnā. Agri zaudējis tēvu, Kārlis Padegs uzauga ar māti un patēvu. 1915. gada rudenī ģimene dodas bēgļu gaitās un ziemā nokļuva Tērbatā (tagad Tartu), kur pavadīja visus Pirmā pasaules karagadus. Padegi Rīgā atgriežas tikai vācu okupācijas laikā 1918. gadā un 1919. gada novembrī apmetas Elizabetes ielas 24 nama 55.dzīvoklī.Padega bērnība lielāko tiesu aizritēja vienatnē, un varbūt rotaļu biedru trūkums atvēlēja vairāk laika lasīšanai, zīmēšanai un fantazēšanai.

     

    painting by Karlis Padegs

    * Pašportrets

    1921. gadā, trīs gadus vēlāk nekā vajadzētu, Kārlis Padegs iestājās Rīgas pilsētas 1. pamatskolā, kuras pārzinis bija Valdis Zālītis. Padega zīmētāja spējas agri ievēroja zīmēšanas skolotājs Ernests Veilands, kurš savās stundās daudz stāstīja par svešzemju ceļojumu iespaidiem, gan par atsevišķiem mākslas vēstures jautājumiem.

    Mācīdamies pamatskolas pēdējā — 6. klasē, Kārlis Padegs darbojās Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta organizācijas pulciņa lietišķās mākslas sekcijā, kur pildīja sekretāra pienākumus. Tieši šeit Kārlis Padegs kādam skolas sarīkojumam uzrakstīja apcerējumu par gleznotāju Jāni Rozentālu, paužot itin patstāvīgu mākslas uztveri. Rīgas 1. pamatskolu Kārlis Padegs neparādīdams izcilas spējas pabeidza 1928. gadā.

    Pēc pamatskolas beigšanas, 16 gadu vecumā, būdams jau mazliet par vecu, lai turpinātu mācības vidusskolā, Kārlis Padegs tika galā ar ģipša galvas zīmējumu un kopā ar 20 citiem pretendentiem ieguva tiesības apmeklēt Latvijas Mākslas akadēmijas 1. kursa nodarbības.

    Jau studiju gados Padegs sirga ar plaušu kaiti, kas nepameta viņu visu mūžu un bija vainojama pie mākslinieka pāragrās nāves.

    Mācīdamies akadēmijas 3. kursā un rūpēdams naudu studijām, Kārlis Padegs uzzīmēja vairākas avīžu reklāmas Golta un biedru tirdzniecības namam.

    Mazliet ilgāk par gadu no 1930. līdz 1931. gadam — Padegs piepelnīdamies sadarbojās ar humora un satīras nedēļas izdevumu "Svari". Šajā žurnālā regulāri publicēja viņa karikatūras, kopskaitā vairāk nekā 170 zīmējumus. 1930. gadā Padegs pirmo reizi parādījās Lūcijas Kreicbergas nelielajā fotodarbnīcā Marijas ielā 26. Četrreiz gadā viņš veidoja vienīgā lielā, pret Marijas ielu vērstā skatloga noformējumu, par ko saņēma viņa trūcīgajos apstākļos tik nepieciešamo atlīdzību. Noformējums allaž bija efektīvs, reiz pat tas piesaistīja preses un policijas uzmanību.

    Šajā pašā laikā arī izveidojās veidols kādā Kārlis Padegs promenēja pa Rīgas bulvāriem, — pārelegants dendijs ar melnu spāniešu platmali un kvēlojošu cigareti zobos. 1932.gadā Padegs pārtapa spāņu caballero: mākslinieka galvu sedza mazliet ieslīpi uzlikta melna platmale ar neierasti platām malām, mugurā viņam bija garš tumša auduma mētelis ar polsterētiem pleciem, bet ap kaklu — koši sarkana šalle. Vienā rokā viņš turēja dzeltenus cūkādas cimdus, bet ar otru vēzēja bambusa spieķi. Kājās lepni strīpainās finansistabikses. Jauneklis sīkiem solīšiem, nepakļaudamies līdzpilsoņu darbīgajai steigai, lēnām promenēja pa Rīgas centra bulvāriem. Viņa gaita un izskats gan piesaistīja izbrīnītus skatienus, gan izraisīja nievājošas piezīmes. Reizumis viņu varēja manīt vienatnē sēžot Vērmaņdārzā vai Viesturdārzā uz soliņa vai arī pastaigājamies kopā ar draugiem Valdi Kalnrozi un Heinrihu Baueru, kuri viņam arī deva draudzīgu iesauku "Čarlis". 

    Mākslas akadēmiju un Vilhelma Purvīša vadīto dabasskatu meistardarbnīcu Kārlis Padegs pabeidza 1933.gadā (gan tikai māksliniecisko daļu, jo teorētisko priekšmetu apgūšanu traucēja aktīvā izstāžu darbība). Šajā laikā Padegs arī īsu brīdi bija mākslinieku apvienības Radigars biedrs un piedalījās dažās šīs apvienības rīkotajās izstādēs.

    Uzmanības pievēršana par katru cenu, pat neievērojot pieklājības robežas, ir raksturīga Kārļa Padega personības iezīme 30. gadu pirmajā pusē. Šāda rīcība var likties pārspīlēta un nepiedienīga, bet pilnībā atbilda laikam un sabiedrībai kurā viņš dzīvoja.

    1934.gadā Kārlis Padegs tiek iesaukts Latvijas armijas obligātajā karadienestā. Dienesta mēnešus Kārlis Padegs pavadīja netālu no Rīgas — artilērijas pulkā Daugavgrīvā.

    30. gadu vidū nostiprinās Padega draudzība ar daudzējādā ziņā radniecīgo Jāni Tīdemani, no kura Padegs zināmā mērā ir ietekmējies un vairākiem citiem latviešu gleznotājiem, to skaitā Eduardu Kalniņu un Artūru Jūrasteteru.

    Turpmākie pāris gadi (1937. — 38.) mākslinieka biogrāfijā aizritēja gandrīz neticami klusi. Nebija šokējošu avīžrakstu, nedz aizdomu pilnu tenku, nedz arī personālizstādes. Krāšņā bohēma bija norimusi, tās vietā Padegs daudz dzēra un neskatoties uz neglābjami ielaisto diloni meklēja aizmiršanos regulāri iegriežoties krodziņos.

    1938.gadā Kārlis Padegs salaulājas ar 24 gadus veco Elvīru Bertu Feodoroviču, kura arī kopš agras jaunības slimo ar plaušu tuberkalozi.

    Zināms lūzums notiek 1939. gadā, kas ir ārkārtīgi ražīgs gads. Šajā gadā viņš pabeidza vairāk nekā četrdesmit lielu, mākslinieciski augstvērtīgu grafikas lapu. To lielākā daļa bija savdabīgas ilustrācijas Knuta Hamsuna darbiem. Tomēr šķiet ar to arī mākslinieka spēki bija izsmelti.

    Kārlis Padegs mira 1940. gada 19. aprīlī savā dzīvoklī Rīgā.

    Rīgā, Merķeļa ielā iepretim Rīgas Latviešu biedrības namam ir uzstādīta piemiņas skulptūra par godu Kārlim Padegam

    309px-Karlis_Padegs_monument_Riga.JPG

    ***

    Starpkaru laikmeta Latvijas mākslā Kārlis Padegs tematiskā un formālā ziņā bija neparasts, šokējošs. Atveidojis modernās lielpilsētas dzīvi, ideālu sapņu pasauli, pievērsies pretkara tēmai, darinājis pašportretus. Raksturīga dzēlīga ironija, groteska, paradoksi, pretstati. Ekspresīva deformācija apvienojas ar estetizētu līniju.

    Jau agros studiju gados Padegam patika šokēt un pārsteigt publiku. Māksliniece un Padega studiju biedrene Margarita Kovaļevska ir teikusi:

    „Viņš itin neko nesaudzē. Viss tik cinisks, kaut līnijās īsta elegance. Ak, un kā viņš pats sevi kariķē, cik iespaidīgi pozē! Pat Jēzu Kristu nav saudzējis pasaules posta un riebīguma jūrā.”

    Jau jaunībā mākslinieks daudz zīmē sevi un dara to līdz pat mūža beigām, kļūdams par vienu no raksturīgākajiem savas mākslas tēliem. Padegs savos pašportretos, nedz sevi pēta, nedz tīksminās par sevi, nedz arī kļūst par globālu atziņu paudēju. Zīmējumos viņš bieži vien ir neglīts, izaicinošs, šaubīgas sabiedrības pavadīts. Šajos darbos šķiet, visagrāk izpaudās viņa mākslai raksturīgā ironija, šoreiz — par sevi. Kārļa Padega nozīmi lielā mērā nosaka tas, ka viņš bija pirmais mākslinieks, kurš konsekventi pievērsās visaptverošai ironijai. Turklāt skepse un ironija Padega darbos ir augstas kultūras pazīme, jo pauž nevis tiešu, bet pastarpinātu attieksmi pret pasauli. Iespējams, ka slimības un kara gadu iespaidā par vienu no Padega populārākajiem motīviem kļuva nāve. Kaut bieži viņš to traktēja ļoti oriģināli — ļaudams sevi nošaut ielasmeitai, duelējoties ar nāvi vai arī otrajā plānā uzzīmēdams laternas, kuru siluets atgādina karātavas.

    Kārļa Padega darbos ievērojamu vietu ieņem arī pretkara motīvi. 1930 — 31. gadā Padegs strādāja pie melnbaltu tušas zīmējumu cikla Sarkanie smiekli. Šo nelielo pretkara zīmējumu oriģinalitāte un spēks slēpjas latviešu mākslās vēl nebijušā ekspresivitātē, kas dažviet, apvienojoties traģiskajam ar komisko, sasniedz groteskas spēku. Kārļa Padega emocionālais protests pret karu krietni atšķīrās no tradicionālā kara tēmas risinājuma 20. — 30. gadu latviešu mākslā. Šī tēma galvenokārt saistīja māksliniekus ar strēlnieku cīņām Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņām.

    Padega māksla daudzviet attēloja neglīto, izmantojot deformāciju un lakonisku zīmējumu, kuru vēl papildina viņa nestandarta dzīves uztvere.

    Atšķirīgas ir Kārļa Padega 30. gadu sākumā zīmētās sievietes. Tās ir izteikti neglītas, stūrainiem augumiem, lieliem sejas vaibstiem, turklāt pavecas. Miesa, ko atsedz noļukusī zeķe vai noslīdējusi krūštura lencīte, neiekārojama. Augumu pozās un sejās — vienaldzība un trulums, kas atsauc atmiņā Anrī de Tulūza- Lotreka Parīzes prostitūtas. Prototipus šiem darbiem mākslinieks atrada vientuļajos gājienos uz nomaļiem krodziņiem, kur viņu retumis pavadīja fotogrāfs Heinrihs Bauers un studiju kā arī izstāžu biedrs Valdis Kalnroze.

    Zīmējumu paraksti Padega mākslā ir nepieciešama katra darba sastāvdaļa. Tiem trūkstot, var rasties autora negribēts saturiski neprecīzs iespaids. Šādi detalizēti darbu nosaukumi latviešu mākslai nebija raksturīgi. Pirmais no latviešu māksliniekiem tos sāka lietot Kārlis Padegs.

    Kārļa Padega māksla mazāk balstīta uz mīlestību pret visu, ko viņš redz, vairāk — uz pārdzīvotām sāpēm. Latvisku sižetu un personāžu vietā mākslinieks bieži zīmē eksotiskāku vidi un cilvēkus. Tur gan nav idilliska krāšņuma, kas spēj dot atelpas mirkli, šī vide ir fons asu konfliktu risināšanai.

    Viens no Padega visievērojamākajiem darbiem ir eļļas glezna Madonna ar ložmetēju. Tajā konsekventi realizēts paradoksālas domas un kāpinātu izteiksmes līdzekļu apvienojums. Glezna spilgtā formā ne tikai atgādina daļēji jau piemirsto Pirmo pasaules karu, bet liek arī nojaust jauna — vēl nežēlīgāka kara iespējamību.

    Kārlis Padegs pats raksta, ka viņa darbi pieder pretrunīgajam laikam, ka tie ir apzināts izaicinājums veselīgiem, apmierinātiem un citu nelaimes neredzošiem pilsoņiem.

    „Tagad ir 1934.gads. Tas nozīmē: bijis pasaules karš — un tas jau aizmirsts. Tikai invalīds kā no muzeja izņemta trofeja pastaigājas pa bulvāri. Arī tas mums vienaldzīgs, nekas jauns. Un tad: nāk cilvēki, nenozīmīgi es, kuriem vēnās asins vietā odekolons un taisni tie rāda šo kroplo invalīdu sašķaidītās krūtis un gāzu saēstās sejas. Taisni šisoutsaideris, kas sapņo par Narcisu un perverso madonnu, neaizmirst invalīdu. Rāda to blakus izsmalcinātam Dorianam Grejam, mīlētājam donam Žuānam, rāda — kādēļ? Asā kontrasta dēļ, lai saprastu arī vistrulākie, ka pasaulei pietiek ar 12 996 117 kritušajiem un 5 669 000 invalīdiem, tie vēl nav miruši, un jaunus mēs negribam. ”

    Kārļa Padega dzīves un mākslas uztveri šķiet visspilgtāk ilustrē šāds citāts:

    „Man bieži bijuši jādzird pārmetumi, kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes, kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma? Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga, un tas arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, ka citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus. Lai taču atļauj man zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu labsajūtu vai apetīti.”

    ***

    i140l.jpg

    *Darbs no sērijas "Sarkanie smiekli"

    Viena no galvenajām mākslinieka darbos ir pretkara tēma. Padegs attēlo karu kā absolūto ļaunumu, kā humānisma krīzi un visam pāri - kā indivīda traģēdiju, kura tiek ilustrēta ar kara invalīda pieredzi. Pretkara tēmas risinājumā līdzās karā cietušajiem autors attēlo trauslas sievietes - mātes, draudzenes, mīļākās, savdabīgi traktētas madonnas.

    Kārļa Padega pašradītajam publiskajam tēlam labi piestāv viņa zīmētie uzdzīves skati, kuros piedalās ostmalas un nomaļu krodziņu raibā publika - jūrnieki, klaidoņi un ielasmeitas. Tomēr aiz dzīru ainām slēpjas vēlme aizmirsties un patverties no skarbās realitātes.

    Mākslinieka aizraušanās ar literatūru un paša literārās dotības ļāva viņam rotaļāties ar skatītāju šablonisko uztveri un provocēt viņus, piešķirot darbiem sentimentālas asociācijas raisošus nosaukumus, kas krasi disonē ar to sižetu traģisko vēstījumu. Literāro sižetu interpretācijās Kārlis Padegs galvenokārt smeļas ierosmi no autoriem, kas runā par vispārcilvēciskām problēmām, - Knuta Hamsuna, Oskara Vailda un Fjodora Dostojevska.

    Neatņemama Padega mākslas un personības daļa ir viņa pašportreti, ironiski tverti, ar deformētiem vaibstiem, kultivējot popularitāti iemantojušo ciniķa tēlu, arī saspēlē starp mākslinieku un viņa modelēm. Interesanti, ka sižetiskajās kompozīcijās bieži sastopami paša autora portretiskie vaibsti. Viņš attēlo sevi gan kā pašpārliecinātu siržu lauzēju, gan kā nožēlojamu klaidoni, gan kā trauslu sapņotāju.

    ***

    Iepretī Latviešu Biedrības namam pie Vērmanes dārza stāv piemineklis. Kārļa Padega piemineklis. Stāv jauns vīrietis nevērīgā pozā, roka kabatā, galvā platmale, mugurā uzvalks. Gandrīz vienmēr pie viņā kājām nolikts zieds, gluži tāpat kā viņš pats savā pogcaurumā vienmēr sprauda svaigu neļķi. Dendijiskais stāvs - viens un nevērīgs. Liekas, tieši tas arī raksturo Kārļa Padega dzīves gājumu – vienpatība un nevērīgums pret noteikumiem, kas nešķiet ievērošanas vērti. Nebūt īsti precīzi viņu saukt par savdabi vai sabiedrības nesaprasto. Taču par sava ceļa gājēju gan. Čukstus aiz muguras nācās dzirdēt savas ārienes dēļ. Neizprotoša nopēluma rindas itin bieži nācās lasīt kritikas slejās presē. Bet netrūka arī apbrīnas un atzinības, pat atdarinātāju mākslā un ārienē. Laikam tikai vienaldzīgo nebija. Kārlis Padegs bija pamanāms. Jo viņam bija, ko teikt. Kārlis Padegs dzimis Rīgā, 1911.gada 8.oktobrī. Ģimene nebija turīga, turklāt Kārļa tēvam nebija stipra veselība. Mira viņš no kaites, kas mūslaikos šķiet tīrais nieks – no apendicīta. Kārļa māte bijusi nepraktiska un nesaimnieciska. Pēc vīra nāves apprecējās otrreiz. Kārlim, kuram nebija ne brāļu, ne māsu, attiecības ar patēvu veidojās diezgan pavēsas, arī starp dēlu un māti nevaldīja īsta sirsnība. Tomēr atbalstu no ģimenes Kārlis saņēma, arī vēlāk, studējot Mākslas akadēmijā, vecāki palīdzēja ar skolas naudu. Pamatskolā jau kļuva pamanāms Kārļa aicinājums uz zīmēšanu, reiz viņš pat „izdeva” savu žurnālu, veltītu sporta tēmai, pilnu ar savām ilustrācijām. Katrā ziņā apņēmība ar mākslu saistīt savu dzīvi brieda ātri – pat nenolicis vidusskolas eksāmenus, Kārlis 1928.gadā iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā (akadēmijā bija ļauts mācīties arī bez vidusskolas beigšanas apliecības, lai studijas šeit būtu pieejamas plašākam talantīgu audzēkņu lokam, arī zemniekiem un strādniekiem).

     

    kpadegs_thumb.jpg - 6.13 KB

    Sākotnēji Kārlis iestājās Grafikas meistardarbnīcā, taču to nepabeidz nesaskaņu ar darbnīcas vadību dēļ un pārgāja uz Dabasskatu meistardarbnīcu, ko vadīja ievērojamais latviešu gleznotājs un akadēmijas rektors Vihelms Purvītis. Purvītis bija labvēlīgi noskaņots pret Kārli Padegu un redzēja viņā attīstāmies spēcīgu mākslinieku, tādēļ daudz Padega darbā nejaucās, turklāt reizēm arī izpalīdzēja studentam (tāpat kā daudziem citiem) finansiāli. Profesors uzskatīja Kārli Padegu par vienu no saviem spējīgākajiem studentiem, un Purvīša vadīto meistardarbnīcu Padegs pabeidza ļoti ātri – ja parasti tas prasīja aptuveni četrus vai piecus gadus, tad Padegs to beidza jau pēc viena gada. Lai arī ar līdzekļiem Kārlim palīdzēja ģimene, tomēr ar to pietika tikai skolas izdevumu segšanai un iztikai nācās piepelnīties. Zināmu ieguldījumu materiālās situācijas uzlabošanai deva žurnāli, kas publicēja Padega zīmējumus un karikatūras. Vēlāk Padegs atrod citu nodarbošanos, sākot veidot skatlogu noformējumu kādai Marijas ielas fotodarbnīcai. Laikabiedri atcerējušies, ka noformējumi vienmēr bijuši efektīgi un izteiksmīgi, tajos kombinēti zīmējumi ar fotogrāfijām, „miksēti” vēsturiskie laiki, notikumi un varoņi. Katrā ziņā kāds no iekārtotājiem skatlogiem pat izraisīja policijas iebildumus, kas uzstādīto puskailās sievietes zīmējumu uzskatīja par pornogrāfisku un lika novākt. Tikmēr strauji auga studiju maksa. Padegs, izjuzdams arvien lielākus materiālus spaidus, lūdza akadēmijas vadību viņu no mācību maksas atbrīvot, savā iesniegumā norādīdams, ka vecāki nav tik turīgi, lai spētu viņam tik daudz palīdzēt, un viņš pats, vēl vairāk pievērsdamies maizes pelnīšanai, atrauj sevi no mācībām. Šādi studentu lūgumi tajā laikā nebija retums, un Padegs no mācību maksas tekošajā studiju gadā tika atbrīvots. Kāds nelabvēlis gan aicinājis akadēmijas vadību Padegu no mācību maksas neatbrīvot. Sūdzības iemesls bija Padega pirmā izstāde. 1933.gadā Kārlis Padegs kopā ar skolasbiedru Valdi Kalnrozi rīko darbu izstādi. Līdzekļu taupīšanas nolūkos tā notikusi nevis izstāžu telpā vai muzejā, bet gan Elizabetes ielas kafejnīcā Dancing Palace, ko pazina arī kā Piena restorānu. Izstādē Padegu pārstāv 120 darbi, 19 gleznas, pārējie zīmējumi un grafikas. Viena no izstādītajām gleznām ir Madonna ar ložmetēju, kas vēl šobrīd ir viens no zināmākajiem Padega darbiem. Gleznā attēlota smalka gaišmataina sieviete, kura, uz karavīru pleciem nesta, rokās tur ložmetēju. Šim darbam, protams, netrūkst komentāru, taču vislielākā vētra saceļas ap izstādes uzkrītošāko gleznu – Padega pašportretu – kailu un pilnā augumā. Kopā ar vēl virkni zīmējumu, kuros redzams kailums, šie darbi apvij Padegu ar zināma nepiedienīguma auru. Šis nepieklājīgums ir arī minēts nelabvēļa iesniegumā, kurā tas aicina Mākslas akadēmijas vadību neturpināt Padega atbrīvošanu no skolas naudas – tādam studentam, kas sēž kafejnīcās, zīmē nepieklājīgus darbus un turklāt tos izstāda, skolas pretimnākšana neesot vajadzīga. Padega lietu izskata, tomēr studiju maksu tam atļauj nemaksāt.

    Iespējams, novietot savu kailo pašportretu izstādes centrā bija zināma Padega provokācija, lai izraisītu runas un vairotu izstādes apmeklējumu. Tā tiešām bija labi apmeklēta, un nesa tiem laikiem ievērojamus ienākumus – 700 latus. Lielākā daļa peļņas gan bija jāatdod organizēšanas izdevumu segšanai un menedžerim, tā kā Kalnroze un Padegs savā starpā varēja sadalīt vien septīto daļu no gūtās naudas, katrs saņemot 50 latus. Iespējams, provokācija bijis arī kādas citas Padega izstādes centrālais notikums. 1934.gadā Padegs un Kalnroze atkal rīko izstādi, šoreiz brīvā dabā – uz Merķeļa ielas pie Vērmaņdārza. Drīz pēc izstādes atvēršanas avīzes raksta, ka kādai gleznai mests ar akmeni, pārplēšot tās audeklu. Šī glezna atkal ir kāds paša Padega pašportrets. Pilnīgi ticams, ka tieši šīs ziņas dēļ, vēloties savām acīm skatīt skandalozo gleznu, pieaug izstādes apmeklējums. Daži mēļoja, ka mākslinieks pats sabojājis gleznu, lai piedotu izstādei skandāla garšu un veicinātu apmeklētāju pieplūdumu. Katrā ziņā uzmanību sev pievērst Kārlis Padegs nekautrējās. Viena no iezīmēm, ar ko viņš bija slavens – ekstravagantais ģērbšanās stils, kura dēļ viņu dēvēja par Rīgas dendiju. Viņa tipiskā āriene: melna spāņu stila platmale, garš mētelis ar polsterētiem pleciem, koša, gara šalle, svītrainas bikses, ādas cimdi, laka kurpes baltās getrās, spieķis un mutē neiztrūkstošā cigarete. Mati atsukāti, turklāt platākās pieres iespaida radīšanai tie arī izskūti. Vaigus rotā garas un šauras bakenes, uz vaiga zem acs – ietonēta dzimumzīmīte. Kabatā vienmēr balts mutautiņš, kaklasaitē grezna saspraude, pirkstā masīvs gredzens, bet pogcaurumā – vienmēr svaigs zieds. Tāds viņš defilēja pa Rīgas ielām, skatienu un čukstu pavadīts. Valodā daudz izmantoja izteicienus angļu valodā, bet vizītkarti bija iespiedis franciski. Arī paraksti un darbiem - nevis Kārlis Padegs, bet gan Carls Padegs vai Charles Padeque. Iespējams, tā arī ieguva iesauku Čarlis, kā draugi viņu bieži sauca. Arī Padega māksla bija viņa laikmetam neparasta un pat šokējoša. Viņa darbiem raksturīgs tāda veida izteiksmīgums, kāds līdz tam nebija raksturīgs latviešu mākslinieku mākslā. Padegs savas domas iedarbīgumu panāca ar ironiju un sarkasmu, paradoksiem un grotesku. Šo groteskumu zīmējumā papildināja viņa paraksti, kas uzskatāmi par neatņemamu viņa darbu sastāvdaļu. Piemēram, atsaucoties uz Pirmā pasaules kara notikumiem, kad pirmo reizi tika lietota indīgā gāze iprīts, top Padega zīmējums: uz smalkas un skaistas sievietes sejas fona attēlota sakropļota un asiņojoša karavīra seja. Darba paraksts imitē parakstus uz fotogrāfijām, kādus viens otram par piemiņu rakstīja tuvi draugi vai labi paziņas: Mīļai atmiņai no 1918.gada. Džons Iperits. Kara tēma bija viena no biežākajām Padega mākslā, taču attieksmes ziņā būtiski atšķīrās no tai laikā valdošās mākslas. Līdz tam latviešu mākslinieki darbos vairāk uzsvēra karavīru varonību, vīrišķību un attēloja tos ar lepnumu un pat zināmu romantismu. Savukārt Padega darbos dominē ciešanu un sāpju tēma, rādot neskaitāmus kritušos, sakropļotos, kara invalīdus, atstātas ģimenes un izpostītus likteņus. Vēlākos gados kara tēmu papildina sociālas tēmas, un Padegs darbos rāda nabadzību, slimību, izvirtību un cilvēku savstarpējo vienaldzību. Slaidās, kailās sieviešu kājiņas un pusatsegtās krūtis, par ko Padegs izpelnās nopēlumus par pārlieku erotisku un dekadentisku motīvu izvēli, tikai pirmajā acu mirklī šķiet „pliki” erotiskas – drīzāk tās kalpo kādas domas precīzākai izteikšanai, vai tā būtu kabarē attiecību atsvešinātība, vai vīrieša un sievietes dabas atšķirīgums.

    Taču konsekvents Padega aizstāvis ir dekoratīvās mākslas meistars Jūlijs Madernieks, kurš nosauc viņu par ekstravagantu modernistu ar neparastām un plašām makslinieciskām spējām. Tā nu pēc katras Padega izstādes kritikas atsauksmes ir visdažādākās, netrūkstot ne ļoti asām un apsūdzošām, ne arī izprotošām un atzinīgām. Bet tikmēr, kamēr notika izstādes un raisījās karstas diskusijas presē par Padega dzīvi un mākslu, risinājās arī citi notikumi. 1933.gadā viņš beidza Mākslas akadēmiju, lai gan viņa izstrādātais diplomdarbs Osta tika pieņemts tikai atkārtotā komisijas balsojumā, 1934.gadā Padegu iesauca obligātajā dienestā, kas ilgst apmēram vienu gadu. Un visu šo laiku Padegu grauž slimība. Grūti pateikt, kad tieši viņš saslima ar plaušu tuberkulozi, visticamāk 19 vai 20 gadu vecumā. Gan draugi, gan studiju biedri jau agri ievēroja Padega bālo seju, tumšos lokus zem acīm, iekritušās krūtis un viegli salīkušo muguru. Padegs pats sevi nesaudzēja un nežēlojās. Gluži otrādi – intensīvi strādāja un tikpat intensīvi piedalījās bohēmā, ne brīdi neatsakoties no iecienītās cigaretes un staigājot pa Rīgas kafejnīcām un krogiem. Trīsdesmito gadu beigās viņš iepazīstas ar metālrūpnīcas kantoristi Elvīru Bertu Feodoroviču, ar kuru 1938.gada rudenī salaulājas. Par šo laulību un Padega kopdzīvi ar sievu saglabājušās visai skopas ziņas. Zināms tas, ka arī Elvīra slimojusi ar plaušu tuberkulozi. Šur tur pavīdēja uzskats, ka viņa ar Kārli Padegu apprecējusies aiz līdzjūtības, gribēdama ar savām rūpēm atvieglot mākslinieka dzīvi un darbu. Abu laulība ilgst vien pāris gadus. Apkārtējie ievēro, ka Padegs arvien biežāk klepo mutautiņā. Drīz vien māksliniekam sāka trūkt spēka klejošanai pa ielām un krogiem, un viņš arvien vairāk laika pavadīja, guļot gultā un klausoties radio, radošajam darbam tomēr neapstājoties. Padegs plānoja rīkot nākamo izstādi 1940.gadā, un iepriekšējais gads bija uzskatāms par ļoti ražīgu – tapa vairāki desmiti augstvērtīgu grafiku dažādās tehnikās. Tomēr plānotā izstāde nenotiek, jo Kārlis Padegs 1940.gada 19.aprīli savās mājās, savā gultā klusi aiziet. Viņa pēdējie vārdi esot bijuši: „Kāds mirst. Es mirstu.”

    Kārlis Padegs, viens no spilgtākajiem latviešu grafiķiem, apglabāts Rīgas 1. Meža kapos. Izvadīšanā piedalījās ap simts citu mākslinieku un draugu. Padegs visu mūžu bija brīvmākslinieks – netika strādājis ne algotos amatos, ne arī saņēmis lielus pasūtījumus. Nodzīvojis tikai 29 gadus, taču kļuvis par vienu no leģendārākajiem latviešu māksliniekiem.

    Raksta tapšanai izmantota J.Kalnača grāmata … Arī sapņu zīmētājs: Kārlis Padegs un krājumsVariācijas par Kārļa Padega tēmu.

    Avoti: wikipedia, delfi, spotnet

    ***

    ***

    Atdusas vieta atrodas 1. Meža kapos - vārti nr. 13 no Varoņu ielas puses. Ieejot pa vārtiem jādodas pa galveno eju, kura virzās virzienā nedaudz pa labi. Kārļa Padega kapa vieta atrodas pavisam netālu no ieejas laukuma, pieminētās galvenās ejas kreisajā pusē (skatotie no Varoņu ielas puses virziena). Kapakmens vērsts virzienā prom no ejas, tāpēc tiešā veidā nebūs salasāms. Kā pazīme vietas atrašanai var kalpot pār kapa vietu salīkušas lazdas. Mitrā un lietainā laikā kapakmens gravējumi slikti salasāmi.

     

    Avoti: wikipedia.org, Rīgas dome, DD

    Nav pesaistītu vietu

      loading...

          Nav saiknes

          Nav norādīti notikumi

          Birkas