Dzimis 1886. gada 26. jūnija Balvu rajona Bērzpils pagastā Mastarīgā zemnieku ģimenē. Vecāki, redzot dēla apdāvinātību, sūtīja viņu uz Pēterpili pie krusttēva, lai mācītos turienes skolās.Viņa prāts tiecās uz militārām zinībām.

1907. gadā Olekšs ieskaitīts dienestā 174. kājnieku pulkā. 

1910. gadā viņš iestājies Čugujevas karaskolā, kuru beidzis 1913. gadā ar podporučika pakāpi.

Pirmā pasaules kara laikā dienējis Krievijas armijas 25. kājnieku pulkā, vēlāk Latviešu strēlnieku pulkā.

No 1916. gada bijis rotas komandieris, no 1917. - bataljona komandieris.

1918.gada martā Voroņežā  atvaļinājies no dienesta un atgriezies vecāku mājās Bērzpis pagastā.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gada 18. novembrī Kazimirs Olekšs piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās, ieņemot svarīgus amatus armijas militāri administratīvajā aparātā.

Bijis Liepājas rajona latviešu karaspēka (vēlāk Lejaskurzemes kara apgabala štāba priekšnieks. Pulkvežleitnants.(1919. decembris) , pulkvedis (1924), ģenerālis (1935).

1920. gadā iecelts par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku, 1921.gada janvārī - par 1.Latvijas strēlnieku pulka komandieri, 1921. gada augustā - par Latgales divīzijas štāba priekšnieku.

1924. gadā iestājies Virsnieku akadēmiskajos kursos, kurus beidzis 1926. gadā.

No 1929. gada bijis 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris.

1935. gadā iecelts par Vidzemes divīzijas komandiera palīgu.

1936. gadā atvaļināts it kā slimības dēļ. Dzīvojis Rīgā un strādājis a/s "Ogle" valdē, Centrālajā savienībā "Turība".

Vācu laikā bijis Rēzeknes patērētāju biedrības tehniskais vadītājs, pēc tam saimniekojis savās ūdensdzirnavās Maltas pagastā.

Pēc 2. pasaules kara dzīvojis Rīgā un strādājis ielu komitejā.  

Avots : Balvu bibliotēka .