Ksenija Brante-Čarlze (Charles) — dzimusi Parfjonova — dzimusi 1917. gada 24. janvārī Polockā, Krievijā, latviešu bēgļu ģimenē. Bērnība viņai aizrit Bolderājā, kur vecākiem īpašumā četras nelielas mājas. Tēvs —Parfjonovs — virsseržants Latvijas armijas sapieru pulkā. Baigajā gadā viņš mirst pašnāvībā, bet māte apcietināta, izsūtīta un mirusi Sibīrijā. Ksenijai jau 9 gadu vecumā Rīgas 34.pamatskolā skolotāji pamana dabas dotu skaistu balsi. Brante mākslas laukā izaug Latvijas patstāvības gados. Viņa dzied Tautas teātrī populārajā Aleksandra Vintera meiteņu sekstetā, radiofonā.

Vēlāk Ksenija Brante papildinājās pie Ratneres Rīgā. Šajā laikā viņa iepazinās ar darba kolēgu Brantu Valsts papīru spiestuvē un kļuva par Kseniju Branti. Kopš 1940. gada viņa mācījās Latvijas konservatorijā, sākumā pie Eižena Vitinga, bet vēlāk — Elzas Žebranskas. Bēgļu gaitās Brante nokļuva Eslingenā, Vācijā, un papildinājās Štutgartes mūzikas augstskolas operas klasē pie pazīstamā pedagoga Veigeļa. Brante piedalās gadskārtējā internacionālajā dziedātāju konkursā Ženevā, Šveicē, kur iegūst pirmo vietu savā nozarē. Tas bija izcils panākums. Piedāvāto stipendiju studiju turpināšanai Šveicē viņa neizmanto, jo tā iztikai par mazu. Nometņu laikā Vācijā Brante ar klaviernieku V.Barviku daudz koncertē, arī kopīgi ar citiem latviešu māksliniekiem.

Ksenijai Brantei radās iespēja iekļauties vācu mūzikas pasaulē, bet viņa izšķīrās par ASV. Ksenija nerimtīgi mācījās. Arī Ņujorkā spodrināja balsi un papildināja repertuāru. Pēc vīra nāves viņa apprecējās ar profesionālu Vīnes mūziķi Čarlzi (Arthur Charles). Brante dziedāja latviešu un amerikāņu publikai, viesojās Kanādā, Anglijā un Zviedrijā. Cildinoša atsauksmes viņa saņēma no komp. Jāna Cīruļa un Marisa Vētras 1953. gadā par jaundarbu dziedājumiem dziesmusvētkos Toronto. Kādu laiku Ksenija Brante dziedāja arī krievu dziedoņu grupā, kas izpildīja arī izvilkumus no operām, greznā krievu restorānā Ņujorkā. Kādā šī ansambļa skaņu platē ar izvilkumiem no Borisa Godunova, Ksenijai sava solo partija. Vēlāk viņa saistījās arī kādā austriešu grupā un rēeulāri dziedāja Katskiļu kalnu restorānā Lindehaus. Šie darbi deva Ksenijai Brantei-Čarlzei līdzekļus iztikai.
Pēkšņi iestājās klusums: Ksenijas vārds vairs nebija manāms mūzikas lauku kopējos, viņu bija apsēdusi ļaundabīga kaite — kaulu vēzis. Lai samaksātu ārstēšanās izdevumus, māksliniecei bija jāpārdod savas vērtslietas, un nonāca trūkumā. Vīrs pa retam iespēja nopelnīt vai nu ar klavierspēli, vai instrumentējot kompozicijas orķestriem, kas nedeva cerēto.
Kseņa — kā viņu draugi sauca — bija sirsnīga, enerģijas pilna, ar  labu humora izjūtu. Viņas patīkamā tembra balss saglabājusies pāris skaņu ierakstos.
1979. gada 5. septembra agrā rīta stundā Monro slimnīcā, krāšņo Katskiļu kalnu pakājē,. Ņujorkas tuvumā, pēc vairāku gadu grūtas slimības, Ksenijas Brantes balss apklusa uz mūžiem. Kensija pārpelnota un pelnu urnu paredzēts apglabāt Brāļu kapos Katskiļos.
 

Avots: "Latvju mūzika", 01.01.1983