Kārļa Marksa sovhozā sociālistiskās sacensības uzvarētāju vidū bieži vien ir pirmā ražošanas iecirkņa ļaudis. Arodorganizācijas vietējās komitejas sēdēs, kad rezumē sacensības rezultātus, pirmā iecirkņa darba darītāju vidū bieži dzird vienus un tos pašus vārdus - tostarp arī Lauma Melle. 

Lauma Melle zina pavisam skaidri, ka zemes mīlestībai jābūt abpusējai. Nemīlēsi zemi, darbs neveiksies un kaunu vien darīs pašam darītājam. Tad arī tālos ceļos velti meklēsi laimi... Viņa visu savu mūžu, nu jau vairāk nekā pussimts gadu, te pavadījusi. Te, pie Annenieku— Kalnciema lielceļa (ne jau vienmēr te bija šoseja ar asfalta segumu), cik vien tālu pagātnē Laumas atmiņu pavediens sniedzas, pavasaros smaržojuši ievziedi, te nora uz Džūkstes pagrieziena pusi vienmēr piebirusi pieneņu zeltainajiem stariem, vienmēr brieduši kvieši un rudeņos vienmēr smagi graudu vezumi līgojuši uz klētīm. Zeme ir jāiemīl! Tā tepat Gailīšos, izvadot meiteni pirmajās ganu gaitās, turpat pirms pussimts gadiem teica tēvs. To pašu viņai atkārtoja māte, iedama mājas soli vai iziedama tīrumu darbos. To pašu mācīja vecākās māsas. Ziemas vakarā, kad tajos pašos Gailīšos ģimenes vidū kavējāmies atmiņās, Laumas valoda bija pavisam skopa, aprauta. Nav viņas dabā atmiņām pārliet sīrupainu jūsmu. Viņa esot darījusi tikai to, kas ir bijis viņas pienākumos. Tepat no bērna kājas iemīlējusi zemi, tepat sākusi iet arī pirmās kopdarba gaitas. No pašas pirmās kolhoza dienas. Kur gan visā šai laikā nav ievajadzējies Laumas roku! Te vajadzēja govis slaukt Rimeikās, te cūkas kopt, atkal govis slaukt tepat Gailīšos. Toreiz atnāk kolhoza priekšsēdētājs, stāsta Lauma, un saka, ka neesot kas kopj. .. Nu, ko, jāiet... Jāiet, tāpēc ka vajadzēja iet. Kad kopsaimniecībā spiedīgajās atvasaras dienās gāja grūti lauku darbos, kolhoza vadība atkal atcerējās Laumu. Viņa nekad neskaitīja savus darba soļus. Šķirstot tālāk Laumas dzīves lappuses, mēģinu skaitīt tās reizes, kad svētkos padomju saimniecības klubā nosaukts viņas vārds. Nē, tas nav saskaitāms. Nav tādas reizes, kad tas nebūtu noticis. Mūžs ir ieausts kolektīvā. Tas nav skatāms atsevišķi. Viņas lielākais prieks ir kopīgie panākumi, patīkamākais darbs tāds, kas dod saimniecībai vislielāko labumu. Laukkopja darbs vislabākais ir tad, ja ziemā lopiem netrūkst ko dot ēst, saka Lauma. Ziemas vakaru valodās Lauma atrod vēl vienu zemes mīlestības iezīmi - nesavtīgumu. To Lauma bez mitas mācījusi arī dēlam Agrim un meitai Intai. Un liels ir mātes gandarījums, kad bērnu un jauniešu soļi tāpat no mazotnes iemin kopīgā darba ritmu. Zeme dāsni atalgos tikai nesavtīgu darbu, un tikai viendienīši par katru darba soli prasa: «Kas man par to būs?» Mālaina zeme mīl stipras saknes. Gluži tāpat kā tai resnajai mežābelei aiz Džūkstes ceļa pagrieziena. Katru gadu tā bagātīgi piebirdina ceļu un grāvi ar rūgteniem augļiem. Vēl ziemas atkušņa dienās te smaržo pēc rudens. Tāda zemes dāsnuma pilna ir Laumas dzīve. Tas ir darbs, kas izpelnījies augstu valdības apbalvojumu ordeni «Goda zīme». Tā smaržo zemes mīlestība.

Avots: Komunisma rīts, 24.01.1974