Latviešu gleznotājs un grafiķis Leonīds Mauriņš,dzimis 1943.gadā. Viņš beidzis J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu. Mauriņš darbojies monumentālajā glezniecībā un lietišķajā grafikā. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, vērtīga mākslinieka darbu kolekcija ir Latvijas Mākslinieku savienības mākslas darbu krājumā, kā arī privātkolekcijās. 

Leonīds Mauriņš pirmoreiz piedalījās izstādē 1969.gadā, no 1976.gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Darbojies monumentālās glezniecības jomā (sienu un griestu gleznojumi kafejnīcā Allegro Rīgā (1969), Limbažu rajona izpildkomitejas vestibilā (1972 – 1973), Kuldīgas rajona Vilgales padomju saimniecības administratīvajā ēkā (1976) un citos objektos Latvijā un Krievijā). Strādājis lietišķajā grafikā, rakstījis par mākslu.

Bijis pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos (1969 – 1985), mākslinieks Dekoratīvās mākslas kombinātā (1969 – 1984). Joprojām radoši strādā glezniecībā un arī litogrāfijas tehnikā.

Mauriņš savā daiļradē atteicās no tieša dzīves telpas tēlojuma, pieļaujot sirreālisma izjūtai atbilstošas interpretācijas.

Viņš gleznojis fantāzijas un iztēles rosinātas kompozīcijas. Viens no autora galvenajiem izteiksmes līdzekļiem ir tonālu laukumu ritms, kāpināts ar smalku detalizāciju. 

...KO SPĒJ  ĪSTS GLEZNOTĀJS  Maija Tabaka

 Vai ir vēl otrs mākslinieks, kas var katrā gleznā izveidot jaunu krāsu gammu un neatkārtot sevi? Tāds ir Leonīds Mauriņš un tikai viņš viens pats. Viņam ir tāda apdāvinātība, ka tas liekas viegli un pašsaprotami, kad uzmirdz vakara krāsas, kas vibrē ar violetu virsskaņu, vai arī saule ienes karstumu ar dzelteno gammu, ūdens ir tik zils, ka jūt gaisā ūdens kristālu pilienus; tā varētu runāt bezgalīgi, jo viņš vispirms atdod savu sajūtu. Jo tālāk viņš iet laikā, jo vieglāk tas pa­dodas. Tā tas varētu likties, ka viss, ko viņš rada, nāk no Dieva un lido vis­apkārt, ka nav jānopūlas, jo viss jau ir pats no sevis - tas lielais talants, kas nāk no mākslinieku otrās paaudzes, un iedzimtā inteliģence no cilvēkiem - latviešiem, kuri dzīvojuši pirms kara un tā arī turpinājuši Leonīda bērnībā, jaunībā padomju gados.

Bet kā tad ir dzīvē?

Vai māksla ir pirmā, vai dzīve to nosaka un veido?

Kādēļ ir kāds cilvēks, kuram viss ir gleznošanas vērts un kurš veido to vienīgo, ko var tikai viens cilvēks - mākslinieks? 

Viņam galvenais ir ieraudzīt un strādāt, un strādāt, jo tas viss ir brīnišķīgi, bet arī sāpīgi - tā likt krāsu pie krāsas, punktiņu pie punktiņa, līniju aiz līnijas, līdz gleznu var izbaudīt, tai ir samtaina virsma un rožu smarža, atnāk skaistas meitenes un visur ir klāt, glezna staro, tai ir aura un kontakts ar cilvēku, kas to aplūko.  Vairs neatceros, kurš bija tas, kas ierosināja 1975. gadā mums četriem sarīkot Jūrmalas izstāžu zālē izstādi "Leonīds Mauriņš, Bruno Vasiļevskis, Gunta Liepiņa un Maija Tabaka". Leo­nīds bija zvaigzne, viņa idejas - abso­lūti jaunas, un Bruno Vasiļevskis (viņš tajā laikā noteica kvalitāti) augstu novērtēja darbu krāsu un ritma kva­litāti. Tika nolemts, ka katram autoram jābūt citādam, princips - dažādība. Izstāde izpelnījās lielu popularitāti un arī kritiku, bet vienlaicīgi pavēra redzes leņķi tiem, kas Latvijā mīl mākslu. Izstādi apmeklēja Valdis Āboliņš, kurš brauca no Rietumberlīnes uz Rīgu meklēt jaunās parādības latviešu mākslā.  Leo vienmēr ir bijis sabiedrisks, viņš virpuļoja kā spēļu vilciņš tai laikā, kad māksla bija populāra un subkultūras trūkuma dēļ ļoti pieprasīta, bet paralēli tam uz molberta vienmēr kas tapa un idejas krājās skicēs un zīmējumos. Viņš vienmēr strādāja. Es pārāk nezi­nu, kā viņš dzīvoja savā privātajā dzīvē, bet, satiekot sabiedrībā vai Rīgā uz ielas, vienmēr bija patīkami, ka viņš tik daudz lasījis, interesējas par sabied­rību un to visu pasniedz ar labestību un siltumu. Arī gleznas izstaro har­moniju un laipnību.

Mēdz uzskatīt, ka mākslinieks nevar būt saīdzis un ļauns, tad tas atspoguļojas gleznās. Nu Leonīds nekad tāds nebija, viņš arī tagad var teikt, ka mīl dzīvi un nav nekāds svētulis, bet savu īsto dzīvi un baudu ieliek gleznās. Tā arī ir tā īstā realitāte, ko viņš pats radījis. Ir cilvēki, kas saka, ka viņiem laukos esot garlaicīgi, bet tad liekas, ka tie ir aklie, daba viņiem neuzsmaida. Leo ar Dainu bieži uzturas dzimtas mājās Promultos, un es redzu viņa gleznās turienes ainavu, ļaudis ar to ikdienas priekiem un rūpēm, šīs gleznas ir lat­viskas. Mūsu eglītes, saulītes, putniņi, liepiņas, siena gubiņas un tas mīļums, ko dod govs, kura var būt ar zaļu, košu ēnu, večiņas un vecīši, un it kā skan Leonīda Mauriņa balss, kad viņš stāsta par savu veco, mīļo tanti, kuru viņš kopis un mīlējis līdz tās pēdējai stun­dai. Siltums un cilvēciskums nāk ārā no katra viņa otas triepiena.

2008.g. izstādes atklāšanā viņš teica: "Neskatieties uz mani, bet skatieties uz maniem darbiem."

Mēs arī skatāmies un tur redzam, ka viņš kā cilvēks nekad nav vienaldzīgs, ir taisnīgs un godīgs, tā ir tā saikne, kas vieno ar senu kul­tūras cilvēka izcelsmi un paaudžu pār­­man­tojamību, redzam arī interesi par citiem māksliniekiem. Reti var sastapt mākslinieku, kas vēl šodien sajūt bau­du impresionistos; viņš var uzdāvināt Manē albumu un sajūsmināties par Renuāru, atzīt Pikaso un Braka ietek­mi savā tapšanas posmā, tikai tagad tur vairs nav nekā no viņiem, jo māk­slinieks ir pats, tikai viņš pats ar savu muzikalitāti un jaunatklāto mandalu, kas atvesta no Kualalumpuras. Man­dalai veltīti veseli gleznu cikli, līdz to atkal izspiedusi Latvijas ritmika un ūdens šalkoņa, un arī sievietes klāt­būtne. Sieviete tagad ir reālāka, strau­­jāka un 2008. gada gleznā jutek­liskāka, tie ir realizēti sapņi. Krāsas samtainas, mulsinošas, reibinošas.

Cik daudz ir uzgleznots, un arī tā daļa, kas aizdota un laikmeta griežos zudusi, kaut kur eksistē, bet mums, latviešiem, diemžēl kā "nezināms mākslinieks".