Sēru vēsts ziņo, ka Upsalā, 18. janvārī mūžībā aizgājis zoofiziologs profesors Dr. Leons Āboliņš. Ar viņa aiziešanu esam zaudējuši sirsnīgu latvieti un starptautiski atzītu zinātnieku. Aizgājējs bija dzimis Stāmerienē, 1895. gada 17. aprīlī lauksaimnieku ģimenē, un viņa dzīves stāsts ir tik raksturīgs viņa laikmeta latviešu censoņiem.
Beidzis Valkas reālskolu, studējis Maskavas un Pēterpils universitātēs filozofiju, mākslas vēsturi un dabas zinātnes. Studijas pabeidzis Latvijas universitātē ar dabas zinātņu maģistra grādu un habilitējies eksperimentālajā zooloģijā. Papildinājies Vīnes zinātņu akadēmijā un kā Rokfellera fonda stipendiāts strādājis Neapoles zooloģijas stacijā. 1928. gadā ievēlēts par docentu Latvijas universitātē, vēlāk par vecāko docentu, šajā laikā viņš lasīja lekcijas salīdzināmajā anatomijā, zooloģijā, eksperimentālajā zooloģijā un fizioloģijā vairāku fakultāšu studentiem. Jūtot nepieciešamību pēc patstāvīga mācības un pētniecības institūta zoofizioloģijā, viņš ierosināja tādu dibināt. 1932.gadā Latvijas universitātes un dabas zinātņu fakultāte viņu iecēla par ārkārtas profesoru, uzdodot organizēt un vadīt jaunradīto institūtu, šajā darbā tad nu profesors Āboliņš ielika savu sirdi, realizējot iecerēto un parādot savā darbā un centienos sevi kā teicamu organizatoru, kā modernu un tālredzīgu pedagogu un kā rosīgu un apdāvinātu zinātnieku. Dienas un vēlas nakts stundas pagāja institūtā, plānojot un domājot, kā izveidot laboratorijas un eksperimentālo staciju, lai tās atbilstu modernākajām prasībām. Bez šiem tiešajiem uzdevumiem vēl bija jāveic sabiedriski organizātoriski pienākumi Latvijas Bioloģijas biedrības prezidijā un Rīgas Zooloģiskā dārza direkcijā. Laikā no 1938. līdz 1940. gadam profesors L. Āboliņš bija arī Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes dekāns. Viss tas tika veikts ar neizsīkstošu garīgu enerģiju, lielu gribas spēku .un pašdisciplīnu, dažkārt tīri askētiskā dzīves veidā.
Ne mazāk vērības profesors veltīja pedagoģiskajam darbam, pats sekojot jaunākajām atziņām ārzemju universitātēs un iedzīvinot tās savā institūtā. Profesors bija ļoti labs un iecienīts lektors, jo viņš prata savu lekciju sarežģītās problēmas padarīt vienkāršākas un saprotamas, pie tam neliekot šīs atziņas studentu priekšā kā kādas negrozāmas patiesības, bet kā kaut ko tādu, kas nepārtraukti mainās un kļūst pilnīgāks. Studentiem arvien palika iespaids, ka šai laukā vēl daudz kas būtu darāms, un ar to bija radīts netiešs izaicinājums «zināt vēl nezināmo». Domājot par institūta un tā darbības paplašināšanu, profesors deva iespēju vairākiem jaunajiem zoologiem sagatavoties zinātniskajam darbam, ievadot viņus mērķtiecīgā un disciplinētā pieejā zinātnei, šie audzēkņi, kaut arī skaitā nedaudzi, jo karš pārtrauca institūta darbu, strādā un godam pastāv ārzemju universitātēs un pētniecības iestādēs gan kā pedagogi, gan kā zinātnieki un ar to apliecina sava profesora personības ietekmi. Viņu atmiņā profesors būs vienmēr kā mācības spēks, kas pats darīja darbu pilnīgu līdz sīkumam un to prasīja arī no padotajiem.
Par profesora L. Āboliņa rosību pētniecības laukā liecina daudzo darbu publikācijas gan Latvijā, gan ārzemēs. Pārsteidz viņa interešu plašais apjoms, kaut gan vadošās pētījumu tēmas bija par apakšējā smadzeņu piedēkļa — hipofīzas fizioloģiju un šūnu ķīmiju un dažādu ādas un asiņu krāsvielu vielu maiņu.
Trimdas gadus profesors pavadīja Zviedrijā, kopā ar kundzi strādājot Vennergrena Bioloģijas institūtā Stokholmā un vēlāk kā docents Upsalas universitātē, šī universitāte, atzīstot viņa nopelnus, 1959.gadā piešķīra viņam goda doktora grādu. Ar zviedru un starptautisko zinātnisko fondu atbalstu gandrīz ik pāris gadus viņš vasaras mēnešos strādāja pētniecības darbu Neapoles zooloģijas stacijā un kādu laiku bija šīs stacijas konsultants.
Darbs zinātnes laukā nekavēja profesoru piedalīties latviešu sabiedriskajā dzīvē, kur viņš vienmēr pierādīja sevi kā patriotu un jaunatnes draugu. Arvien viņš bija tuvu studentu dzīvei, jo kopš Maskavas laikiem viņš piederēja Akadēmiskās vienības «Austrums» saimei un bija tās vecbiedrs. Profesora uzskats bija, ka cilvēks nedrīkst kļūt par «aroda idiotu», pievēršoties tikai šaurai aroda specialitātei, bet ka viņam jāmeklē spirdzinājums arī citās gara nozarēs, šai ziņā viņš pats bija dzīvs paraugs savai mācībai. Kļūdams izcils speciālists savā zinātnes nozarē, viņš nekad nebeidza interesēties par mākslām, literātūru un kultūras vēsturi. Pāri visam viņš tomēr mīlēja dabu.

Avots: "Londonas avīze", 08.02.1974

Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāns 1938-1939.

1944.g. 17.marta Latvijas Centrālās Padomes memoranda parakstītājs