Lūcija Kaprone ir poliete. Polijā viņas dzimtā puse. Dzīves sarežģītie ceļi viņu atveduši 
šai pusē. Te viņa iemācījās runāt latviski, te viņa nostrādājusi vai visu savu darba mūžu. 

Tas nav bijis viegls. Bet darbs viņai nekad nav bijis par grūtu.

Triju gadu vecumā zaudējusi tēvu, Jau no sešu gadu vecuma sākusi pelnīt sev maizes riecienu, ganīdama pie svešiem lopus.

Vēlāk kalpones gadi. Salīdzinot ar tiem, arī Izpostītās pēckara dzīves grūtums vairs nelikās tik smags. No kolhoza izveidošanas pirmajām dienām Lūcija Kaprone strādā pie lopiņiem. Gan govis slaukusi, pati tām barību gādājusi, ūdeni nesusi un kūti tīrījusi. Bet visvairāk teliņus kopusi. Ja varētu saskaitīt, cik jaunu gotiņu pašiem gadu desmitiem Izaudzēts, iznāktu milzīgs ganāmpulks. Bet katra no tām aprūpēta, vai ar mātes gadīgām rokām apglāstīta. Jau vairākus gadus ik mēnesi uz Svīķu mājām pastnieks nes Lūcijai Kapronei darba gados sapelnīļo pensiju. Bet viņa turpina strādāt, kopj savus teliņus. Kā tad var rokas turēt bez darba? Vismaz, viņa bez darba neprot un nespēj dzīvot.

1980.07.01 Komunisma Rīts (Tukums)