Rakstniece

Dzimusi 1893. gada 26. februārī Vecaules pagasta Lielerķenos saimnieka ģimenē.

Mācījusies meiteņu skolā Bauskā un V. Olava komercskolā Rīgā, dzīvojusi Krievijā un Rietumeiropā, 1915.gadā strādājusi Arhangeļskā par skolotāju latviešu bēgļu skolā. No 1927. gada Rīgā.

Publicējusi 7 nelielus dzejoļu krājumus un trīs romānus. Ievērojamākais darbs „Direktors Kazrags”.

1940. gadā strādājusi par Bīriņu atpūtas nama vadītāju. Vācu okupācijas laikā 1941. gadā apcietināta, deviņus mēnešus ieslodzīta Termiņcietumā. 1942. - 1946. gadā strādājusi Mērijas Grīnbergas veikalā. Otrā pasaules kara laikā visi dzejnieces manuskripti gājuši bojā, un pēc šī notikuma viņa vairs nav spējusi atgūties. Savās iemīļotajās pastaigās pa Vecrīgas ielām Zamaiča turpinājusi radīt dzejoļus, bet nekur tos nepierakstīja, un tādēļ netika izdoti arī citi dzejas krājumi. Mirusi 1965. gada 17. janvārī, Rīgā. Apglabāta Meža kapos. Pēc nāves iznākušajos dzejoļu krājumos "Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi" (1978), un "Tev, kas saule" (2000) ievietoti arī dzīves laikā nepublicētie un pagrīdē izdotie dzejoļi