Jēkabs Ludvigs Knospiņš (arī Knopstiņš vai Knospe Jakovs) piedzima 1890.gadā 26. jūnijā Dikļu pagasta zemnieka Pētera Knospiņa ģimenē Budenbrokas Pumpuros.

Viņš nāca no apdāvinātas un kuplas dzimtas, kuras senči Dikļos dzīvojuši jau no ļoti seniem laikiem, un tā turpina sazaroties dažādu jomu talantos vēl vairākās paaudzēs.

Kā pirmo zēns absolvēja Dikļu pagasta skolu, kuras vēsture jau tolaik bija ar cienījamu stāžu. Tieši pirmajos gados skolotājs pamanīja zēna vēlēšanos zīmēt — sākumā prieka pēc, bet vēlāk tas būtiski noteica viņa tālākās gaitas.

Zīmēšanas pamatus viņš apguva pie vēlāk 20. un 30. gados populārā gleznotāja, rakstnieka un humorista Pētera Pētersona (pseid. Pēterdēls, 1881-1937). Viņš strādājis par skolotāju dažādās vietās Vidzemē, bet no 1903. līdz 1906.gadam bija skolotāja palīgs Dikļos skolas pārziņiem Pēterim Tīkam (1892-1905) un Jānim Garozam (1905-1929).

Ludvigs Knospiņš Valmieras skolā mācījās tieši izglītības iestādes vēstures dumpīgajā 1907. gadā.

No klases viņš sagatavoja un aizvadīja uz Štiglica mākslas skolu L. Knospiņu, bet no jaunākajām klasēm dažus gadus vēlāk brāļus Ernestu un Arvīdu Brastiņus. T. Ūdera skolnieks ir arī «dumpīgajā» mācību gadā pilsētas skolas 6. klasi beigušais E. Millers — tēlnieks profesors Emīls Melderis.

Tēlniece Marta Lange bija T. Ūdera skolniece Valmieras tirdzniecības skolā». 

Pēc sava pedagoga ieteikuma Ludvigs Knospiņš devās uz Sanktpēterburgu un iestājās daudzu latviešu jauniešu tolaik ierastajā mākslas izglītības centrā barona Štiglica mākslas skolā, kas laikabiedru ieskatā bija gan laba, gan naudīga skola, jo sniedza augstvērtīgu profesionālo pamatizglītību un maksāja audzēkņiem stipendijas. Ludvigs Knospiņš studēja teātra dekorāciju klasē pie Pjotra Lambina, kurš bija augsti novērtēts ķeizarisko teātru izrāžu gleznoto dekorāciju autors.

Šajā laikā skolā mācījās vairāk nekā divdesmit latviešu, vairāki latviešu mākslinieki strādāja par pedagogiem. Studiju laikabiedra Kārļa Miesnieka fondā Latvijas Valsts arhīvā ir viņa laikā starp 1911.-1913. gadu zīmētais Ludviga Knospiņa portrets. Par Ludviga Knospiņa skolotājiem kļuva arī Ermitāža un citi Sanktpēterburgas muzeji.

Intensīvās mācības tika pārtrauktas Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā, kad izpalika organisks un likumsakarīgs turpinājums darbam mākslā. Mācības Štiglica skolā vairs nenotika.

Mākslinieks vēlāk atzinis, ka dzīvē vienmēr ir dažādas krustceles, kur nogriezties. Viņam karš piespiedu kārtā piespēlēja izvēlēties karavīra karjeru, un jaunais mākslinieks pārtapa par virsnieku.

No 1916. gada 1. janvāra viņš bija Vladimira kara skolas junkurs, un 1. maijā kara skolu absolvēja praporščika pakāpē. Turpmāk Ludvigs Knospiņš mērķtiecīgi veidoja militāro karjeru.

Pēc kara skolas Ludvigs Knospiņš 1916. gada maijā sāka dienestu kā rezerves 72. kājnieku bataljona jaunākais virsnieks, no jūlija viņš bija Latviešu strēlnieku rezerves bataljona trešās rotas jaunākais virsnieks, vēlāk Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona septītās rotas jaunākais virsnieks, bet no oktobra mācību komandas jaunākais virsnieks.

Tad no 1916. gada novembra septītās rotas vada komandieris.

Atceroties latviešu strēlnieka gaitu sākumu, Ludvigs Knospiņš aizrautīgi stāsta:

Pulku satiku Torņkalnā, kur tas bija apstājies gājienā no Smārdes uz Vilkasutām. Tiku iedalīts 7.rotā pie kapt. Berkolda /.../No Torņkalna pulks izgāja pēcpusdienā. Jau ar pirmajiem soļiem pavērās dziesmu brāzieni. Es saku brāzieni, jo tā nebija dziedāšana, bet varens spēka brāziens. Tik diženi skanēja šīs dziesmas. Viņas nāca no visuvarenas strēlnieku krūts, kuras priekšā visi nolieca galvas. Aiz Katlakalna sākās krēsla. Gāju aiz Grīna rotas. Tā uzsāk vienu nerātno dziesmu. Viņas vārdi ir tik pārdrošas izdomas pilni un sparīgi, ka tos var teikt tikai spēka vīrs strēlnieks. Kafejnīcu dziedātāju mutē šī dziesma kļūtu piedauzīga, bet strēlnieki to izrunāja īpatnā kājas un balss uzsvarā, ka viņa zaudēja katru piedauzību. To varēja klausīties ar izbrīnu. Piedziedājums bija «Redz, ko nu dara jaunības laiki.» Un patiešām tā bija mūsu jaunība, kurai neviens žogs nebija par augstu. Un kas tie bija par vareniem augumiem! Vakara krēslā viņi it kā viena bronzas masa stūma laiku zem likteņa rata. Drosme, bezgalīga drosme plūda no viņiem. («Latgales Vēstnesis» 1939.01.02.)

Tālāk Ludvigs Knospiņš piedalās niknajās 1916. gada Ziemassvētku kaujās, kuru rezultātā tika ieņemts Ložmetējkalns un vairāku kvadrātkilometru plaša teritorija abos Lielupes krastos. Tad sekoja Janvāra kaujas, kuru laikā latviešu strēlnieku pulki tika iesaistīti Vācijas 8. armijas uzbrukuma atvairīšanā. Asiņaino kauju rezultātā vācu spēki nespēja sasniegt nospraustos mērķus un izlauzties līdz Rīgas līcim.

Šo kauju laikā Ludvigu Knospiņu ievainoja.

Par drosmi un varonību viņš 1917. gada 24. martā svinīgā ceremonijā tika apbalvots ar Sv. Annas ordeņa IV šķiru, kas Krievijas impērijā no 1815. gada bija ieviesta tieši jaunāko virsnieku apbalvošanai.

Pēc mēneša Ludvigs Knospiņš tika paaugstināts podporučika, bet 1917. gada oktobra beigās poručika pakāpē. Pēc boļševiku apvērsuma notika pārmaiņas, kurām, lai izdzīvotu, vajadzēja ļauties, un Ludvigs Knospiņš nokļuva Krievijā, sarkano strēlnieku rindās 1918. gadā viņš bija Saratovas V latviešu strēlnieku pulka otrās rotas komandiera palīgs. Apkārt esošā pārliekās agresijas sajūtas, notiekošā cietsirdība un zemiskums nepatika. Sagaidījis īsto brīdi, viņš devās uz Latviju.

Pēc atgriešanās Ludvigs Knospiņš virsleitnanta pakāpē bija Rīgas kājnieku pulka trešās rotas vada komandieris un piedalījās kaujās ar Bermonta armiju.

Par to 1923. gadā apbalvots ar Latvijas Brīvības kara piemiņas zīmi. 

Pēc Brīvības cīņām Ludvigs Knospiņš palika Latvijas armijā. Sākumā bija Cēsu kājnieku pulka virsnieks, tad dienēja armijas etapu un rajonu komandantūrā, bija ar virsnieku apmācību saistīts Jelgavas kājnieku pulka virsnieks  un Robežsargu 2. pulka virsnieks. Turpmāk gandrīz visu savu virsnieka karjeru Ludvigs Knospiņš veidoja Daugavpilī.

No 1921.gada aprīļa Daugavpils cietoksnī pastāvīgi dislocējās Zemgales divīzija, kuras sastāvā ietilpa 3 kājnieku pulki: 10.Aizputes, 11.Dobeles, 12.Bauskas un viens vieglās artilērijas pulks.

1926.gadā Ludvigs Knospiņš tika paaugstināts kapteiņa pakāpē,

1928.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, bet 1928.gadā ar Latvijas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas medaļu.

No 1935. līdz 1937.gadam Knospiņš tika piekomandēts Aizsargu organizācijai un no 1935. gada bija Daugavpils XVIII aizsargu pulka komandiera palīgs.

1938. gadā Knospiņu atvaļināja un «kā krietnam karavīram, Valsts Prezidents viņam piešķīris tiesību atvaļinājumā valkāt karavīra ietērpu».(Zemgales Balss.1938.08.24.) Ludviga Knospiņa ieguldījums aizsargu militārā izglītošanā un apmācībā novērtēts ar organizācijas augstāko goda zīmi un 1939. gadā viņš apbalvots ar Aizsargu Organizācijas Nopelnu Krustu, kuru piešķīra par varonību, vai izcilu darbību aizsargu organizēšanā un apmācībā.

Miris ASV

https://news.lv/Liesma/2022/10/19/nezinamais-ludvigs-knospins-latvietis-kas-karo-un-glezno