Lukrēcija Bordža (itāļu: Lucrezia Borgia, dzimusi 1480. gada 18. aprīlī, mirusi 1519. gada 24. jūnijā) bija pāvesta Aleksandra VI meita un viņa ārlaulība dēla Čezares Bordžas (Cesare Borgia) māsa — izcila renesanses laikmeta sieviete, skaista un izglītota, mākslas un literatūras mecenāte. Aleksandra VI valdīšanas laiku raksturoja vairāki kari, kuru rezultātā viņš cerēja apvienot un pakļaut sev sadrumstaloto Itāliju.

Aleksandra VI politisko interešu vadīta, vairākkārt precējusies. Līdzgaitnieku un vēlāko laiku rakstnieku romānos raksturota, kā seksuāli izlaidīga sieviete, kurai bijušas seksuālas attiecības gan ar neskaitāmiem galminiekiem, tā arī ar tēvu (vienu no viņas bērniem Aleksandrs VI oficiāli adoptēja) un brāļiem. Tai pašā laikā šīm baumām nebija nekādu pierādījumu, un daļa pētnieku uzskata tās par pāvesta ienaidnieku radītām.

Trīspadsmit gadu vecumā viņu  izprecināja Džovanni Sforcam- vienam no ietekmīgākajiem Itālijas politiķiem. Taču vēlāk, kad Aleksandra VI intereses mainījās, vīrs tika noindēts (tajā nelabvēļi vainoja Lukrēciju), Lukrēcijas laulība tika šķirta un viņu vēlreiz izprecināja,- Neapoles hercogam Alfonso de Bisālam. Pēc 2 gadiem Čezāre Bordža lika nogalināt savu svaini,- naktī guļošo Alfonso nožņaudza paša kalps.

       Lukrēciju vēlreiz izdeva pie vīra, šoreiz par to kļuva Ferāras hercoga mantinieks Alfosnos d' Este.

1505. gadā Lukrēcija atkal kļuva par atraitni, taču tolaik viņas tēvs jau bija miris. Pēc diviem gadiem tika nogalināts arī Čezāre Bordža.

Renesanses dzejnieki slavināja Lukrēciju savos darbos, bet naidnieki pārmeta tai izvirtīgu dzīvi.