Anna Maija Cielēna

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
06.03.1889
Miršanas datums:
09.12.1978
Apglabāšanas datums:
20.12.1978
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Eliase
Papildu vārdi:
Eliass
Kategorijas:
Mākslinieks (-e), Publicists, Rakstnieks, Revolucionārs, Sabiedrisks darbinieks, Tēlnieks, Valodnieks, Vēsturnieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Raiņa kapi

Maija Eliase (Cielēna) ir dzimusi Platones pagasta „Zīlēnu” saimnieku Karlīnes un Jāņa Eliasu ģimenē, kura Latvijai izaudzināja arī erudīto mākslas zinātnieku Kristapu Eliasu (1886 – 1963) un izcilo gleznotāju Ģedertu Eliasu (1887 – 1975). (NB! Gleznotāja Maija Eliase (1924.10.05. – 1991.04.09) ir arī viņas brāļa Kristapa meita)

Lai gan ģimenē bija par Maiju divus gadus jaunāks brālis Juris, visu mūžu viņa brāļiem bija Maijiņa.

Bērnībā Maija centās visās lietās turēties līdzi brāļiem.

Cik labi viņai tas izdevās kopīgajās rotaļās, par to tagad grūti spriest, bet 1905. gada revolūcijas laikā, būdama tikai 16 gadus veca, Maija tāpat kā abi vecākie brāļi bija ļoti aktīva, viņa enerģiski uzstājās mītiņos, bija viena no laukstrādnieku streika organizētājām, aktīvi piedalījās baznīcu demonstrācijās, nonākot pat līdz bruņotām sadursmēm.

Jau kopš 1904. gada Maija Eliase bija LSDSP biedre.

1906. gadā viņa bija LSDSP (Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija) 3. kongresa delegāte un kā partijas Rīgas organizācijas propagandiste bieži uzstājās daudzu pulciņu sanāksmēs. M.Eliase bija arī Rīgas un Jelgavas komitejas locekle. Var tikai minēt, no kurienes trauslajai meitenei tāds spēks un pārliecība. Vēlāk viņas dzīvē daudz kas mainījās, bet ticību saviem jaunības ideāliem M. Eliase nezaudēja. Vecāki saviem četriem bērniem bija pratuši ieaudzināt vēlmi mācīties.

Abi vecākie brāļi jau studēja Briseles Karaliskajā Mākslas akadēmijā, kad Maija devās mācīties uz Pēterburgu. Te viņa apguva zināšanas un kāri tvēra visu, ko piedāvāja šī kultūras lielpilsēta.

1910. gada augustā Maija kopā ar jaunāko brāli Juri ieradās Briselē pie Ģederta, lai turpinātu studijas. Briseli tolaik dēvēja par tēlniecības un rožu pilsētu. Jau Pēterburgā bija Maija bija sākusi modelēt portretus reljefā. Ieradusies Briselē, viņa tūdaļ iestājās tēlniecības skolā.

1911. gada vasaru viņa vēl pavadīja gleznainajā Tervīrenē (apmēram 15 kilometrus no Briseles), kaut gan padomā jau bija studijas Francijā.

Gada nogalē kopā ar Fēliksu Cielēnu (1888 – 1964, vēlākais Maijas Eliases dzīvesbiedrs, politiķis un rakstnieks) Maija devās uz Šveici.

Bāzelē viņu ceļi šķīrās, jo Maija devās uz Grenobli studēt franču valodu un literatūru. Viņa mērķtiecīgi centās realizēt savu sapni – iegūt labu izglītību.

1912. gada oktobra beigās Maija Eliase Grenobles universitātē nokārtoja franču valodas skolotājas eksāmenus un saņēma diplomu, kas deva tiesības mācīt franču valodu Francijas koloniju vidusskolās. Šis diploms ļāva to darīt arī Krievijā. Taču meitene vēlējās studijas turpināt un vecāki šo ieceri atbalstīja.

1913. gada vasarā Maija dažas nedēļas pavadīja pie vecākiem „Zīlēnos”, lai pēc tam dotos uz Parīzi Sorbonas universitātē studēt franču literatūru un mākslas vēsturi. Paralēli studijām Maija turpināja mācīties tēlniecību F.Kolarossi (Filippo Colarossi) privātajā akadēmijā. Zināšanas Maija vēlāk izmantos, gan rakstot par tēlniecību, gan veidojot sev mīļu un tuvu cilvēku portretus.

1914.gada 9. jūnijāParīzē Maija Eliase salaulājās ar Fēliksu Cielēnu. No šī brīža visu turpmāko mūžu Maija bija uzticama līdzgaitniece visās vīra gaitās, draugs, padomdevējs, kritiķis un atbalsts visos darbos un radošajās izpausmēs, vienlaikus saglabājot sevi kā radošu personību.

Pirmā pasaules kara laikā līdz pat 1917. gadam Maija Eliase – Cielēna dzīvoja Bernē (Šveice), tad īsu laiku uzturējās Latvijā. Tikai 1919. gada augustā viņa pavisam atgriezās Rīgā, kur pēc ilgām bēgļu gaitām bija ieradies arī viņas dzīvesbiedrs Fēlikss.

Laikā no 1919. līdz 1933. gadam Maija Eliase – Cielēna rosīgi darbojās mākslas laukā.

1924. gadā iznāca viņas sarakstītā grāmata „Viduslaiku māksla” – izsmeļošs pētījums, kas bagātīgi papildināts ar ilustrācijām. Ar šo darbu Maija apliecināja sevi kā erudītu un talantīgu mākslas zinātnieci.

1924. gads Maijai Eliase - Cielēnai bija īpaši ražīgs, jo arī žurnālā „Skaidrība” viens pēc otra parādījās viņas raksti gan par mākslas izstādēm Rīgas muzejos un izstāžu zālēs, gan atsevišķiem izciliem pasaules māksliniekiem, piem., Mikelandželo, Botičelli u.c., gan tēlniecības jautājumiem. Šīs publikācijas apliecina to, ka tēlniecība Maijai ir bijusi īpaši tuva. Ar sevišķu pietāti autore rakstīja par ievērojamo 19. gadsimta beļģu gleznotāju un tēlnieku Konstantīnu Menjē (Constantin Meunier,1831 – 1905). Raksta nobeigumā izskan autores rūpes par Latvijas tautas ierobežotajām iespējām kultūras vērtību apguvē:

Sabiedrība, kas vēlas pacelt kultūru, pieliek visas pūles, lai koptu taisni to zemi – pašu tautu, kura no sava vidus var dot spilgtus un īpatnējus jaunradītājus.”

Citā rakstā par mākslas izstādēm žurnāla 3. numurā autore izsaka asu kritiku par Mākslas akadēmijas mācību sistēmu, kas veicina atdarināšanu un diletantismu. Žurnālā „Skaidrība” viņa rakstījusi arī par Baltijas valstu vēsturiskajām celtnēm, Parīzes arhitektūras pieminekļiem: „Nekur pasaulē nav tik skaistu bulvāru kā Parīzē..”, vēlreiz atgādinot, ka franču kultūrai viņas dzīvē vienmēr ir bijusi īpaša vieta.

Arī latviešu gleznotāju Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazāka daiļrade 20. Gadsimta 20. gados ir bijusi Maijas Eliases – Cielēnas interešu lokā.

Paralēli darbam žurnālā „Skaidrība” Maija Eliase – Cielēna rakstīja kritikas arī laikrakstā „Sociāldemokrāts” un apceres par dažādiem mākslas jautājumiem „Latviešu konversācijas vārdnīcā”, kur Vispārējās mākslas vēstures nodaļā strādāja brālis Ģederts.

Darbs šajā izdevumā bija ļoti liels atspaids ģimenes budžetā pēc tam, kad pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma Cielēni palika trimdā Francijā (tikai tad pārtrauca iespiest viņas vārdu, līdz ar to mūsdienās nav iespējams precīzi noteikt Maijas Eliases – Cielēnas ieguldījumu šajā izdevumā).

Kad 1934. gadā Latvijā sāka iznākt „Mākslas vēsture”, tās galvenais redaktors Vilhelms Purvītis uzaicināja Maiju par līdzstrādnieci. Te publicēti 13 viņas sagatavoti raksti, kas izceļas ar domas skaidrību, precizitāti un uzrakstīti labā, bagātā latviešu valodā. Redzams, ka autorei piemīt izkopta stila izjūta (jāatceras, ka M.Eliase – Cielēna ģimnāzijā ir mācījusies krievu valodā, bet studijas noritējušas franču valodā). Protams, ka iztikt palīdzēja arī regulārie pārtikas sūtījumi no „Zīlēniem”, bez kuriem Cielēnu ģimenei Francijā būtu bijis grūti izdzīvot. Maijasvecāki palīdzēja vienmēr, kad tas bija nepieciešams. Laikā, kad Fēlikss Cielēns bija sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē, Maija Eliase – Cielēna daudz paveica, lai veiktu priekšdarbus latviešu mākslas izstādei Parīzē. Tā gan notika tad, kad viņa bija vairs tikai emigrante un jaunais sūtnis pat aizmirsa viņu uzaicināt uz izstādes atklāšanu.

Doma par atgriešanos dzimtenē Cielēniem bija tik stipra, ka 1940. gada jūlijā cauri kara plosītajai Eiropai viņi atgriezās Latvijā. Nelīdzēja ne draugu, ne tuvinieku brīdinājumi. 31. jūlijā Maija un Fēlikss Cielēni ar meitu Izabellu ieradās Rīgā. Atkalredzēšanās ar tuviniekiem un apziņa, ka viņi ir mājās, atvirzīja domu par to, ka šī nav tā pati Latvija, no kuras viņi aizbrauca 1933. gadā. Kara gados „Zīlēni” atkal bija tā vieta, kas deva patvērumu un drošības izjūtu visai kuplajai Eliasu ģimenei. Cielēni bija raduši dzīvot ārzemēs. Maijai daudzreiz bija nācies aizbraukt no „Zīlēniem”, bet viņa vienmēr atgriezās.

Tikai vienu reizi mūžā - 1944. gada maijā, iekāpjot bēgļu laivā, Maija zaudēja savas mājas uz visiem laikiem. Ierodoties Zviedrijā, dzīve bija jāsāk no jauna. Liktenis inteliģentajai pusmūža sievietei izrādījās labvēlīgs – viņa dabūja darbu Stokholmas augstskolas Mākslas vēstures institūtā, kur izstrādāja katalogu mākslas vēstures studijām.

Šai darbā Maija Eliase – Cielēna nostrādāja līdz 1964. gadam. Līdztekus maizes darbam viņa atsāka rakstīt.

Jau 1945. gadā žurnāla „ Daugava” 2. numurā publicēts apjomīgs raksts „ Purvīša piemiņai”, kurā viņa izseko V. Purvīša gaitai glezniecībā, analizē kompozīcijas meistarību un glezniecības stilu. Raksta beigās izskan jautājums: „Karš ir postījis un deldējis tautai līdzi mūsu glezniecību. Vai tā varēs atkal atgūt spēkus un soļot tālāk eiropeiski moderna un nacionāli spēcīga kā Purvīša laikā?” Vajadzīgu darbu Maija Eliase – Cielēna veic, žurnālā „Daugava” iepazīstinādama savus tautiešus emigrācijā ar mītnes zemes kultūras bagātībām, piem., raksts „Cauri Stokholmas Nacionālajam muzejam”. Stokholmā Maija Eliase – Cielēna atsāk savu darbošanos tēlniecībā. Viens pēc otra top viņas „tēliņi” (tā savas skulptūriņas dēvē pati autore) – meita Izabella, vīrs Fēlikss, Rainis, mazdēls Alfs, pašportrets u.c.

Pēdējā laikā katrs brīvais brīdis ir veltīts vīra rakstītajiem memuāriem „Laikmetu maiņā”, palīdzot tos rediģēt, jo viņas enerģiskais un joprojām vitālais un darbīgais Fēlikss ir zaudējis acu gaismu. Tagad viņa acis ir Maija. Un tā līdz vīra nāvei 1964. gadā. Stipra, sīksta un talantīga kā visi viņas dzimtā, par kuru ilgus gadus nebija nekādu ziņu. Tāpat kā tuviniekiem Latvijā par viņas ģimeni. Tiklīdz kā radās iespēja apmeklēt Latvju, viņa to darīja kopā ar meitu un znotu. Māmuļa meitu nesagaidīja, bet uz „Zīlēniem” nedrīkstēja braukt. Arī uz kapiem pie vecākiem un brāļa Kristapa nē.

Tāda bija vara un tās kārtība. „Zīlēnus” Maija izstaigāja Ģederta gleznās un atmiņās. Katrreiz prombraucot bija sajūta, ka diez vai vēl kādreiz... 1960. gadu otrajā pusē Maija Eliase – Cielēna ar jaunu sparu atsāka rakstīt un publicēt rakstus žurnālā „Brīvība”. Ievērojamākie no tiem – „Jānis Kalmīte senču rijās”, „Sigismunda Vidberga piemiņai”, „Jānis Jaunsudrabiņš”, „Jaņa Rozentāla piemiņai”, „Izstādes Rīgā un Stokholmā” u.c.

 Maijas Eliases – Cielēnas bagātais mūžs noslēdzās 99 gadu vecumā trīs mēnešus pirms 100. dzimšanas dienas.

Pēc: Marija Kaupere, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece

Avoti: news.lv, jelgavniekiem.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Juris EliassJuris EliassBrālis15.09.189111.12.1974
        2Kristaps EliassKristaps EliassBrālis30.03.188604.01.1963
        3Ģederts EliassĢederts EliassBrālis23.09.188729.01.1975
        4Fēlikss CielēnsFēlikss CielēnsVīrs07.02.188810.07.1964
        5Maija EliaseMaija EliaseBrāļa/māsas meita10.05.192404.09.1991
        6Elza EliassElza EliassSvaine00.00.189800.00.1992
        7Fricis MendersFricis MendersPartiju biedrs20.08.188501.04.1971

        13.01.1905 | 1905. gads "Asiņainā svētdiena"

        Nemieri jeb 1905. gada revolūcija Latvijā 1905. gadā sākās ar 13. janvāra manifestāciju Rīgā, kuru, kā reakciju uz demonstrantu apšaušanu Sanktpēterburgā 9. janvārī, organizēja LSDP.

        Pievieno atmiņas

        03.12.1905 | Latvija ir viena no pirmajām vietām Eiropā, kurā sievietēm piešķīra vēlēšanu tiesības

        Pievieno atmiņas

        Birkas