Ap 1930. gadiem viņa bija to Rīgas pilsētas trešās ģimnāzijas meiteņu bariņā, kas skrēja vai uz ikvienu Nac. operas jauninscenējumu, īpaši jūsmoja par D'Albera operām un Amandas Liberts-Rebanes tēliem. Mālīte tai laikā jau dzied Nac. teātra korī, piedalās izrādēs kā statiste un mācās gleznošanu R. Sutas-Ubāna studijā. Pēc vidusskolas beigšanas ceļš iet uz Mākslas akadēmiju, kur studē no 1932.—1941. g., pēdējo posmu mācoties Figurālajā meistardarbnīcā pie prof. Eliasa un Liberta. No Mālītes darbiem atmiņā palicis latviešu mākslinieku izstādē Štutgartē redzētā Pūra lāde. Sižets, ko īsti izprast un dziļi pārdzīvot spēj tikai latviešu sieviete — līgava tautas tērpā ar savām divām māsām un māmuļu pārlaiž vēl pēdējo skatu pūra saturam. Vēlākos gados Mālīte pie gleznotāja otas ķērās reti. Viņa it kā saplūda ar dzīvesbiedra gleznotāja Maksimiliāna Mitrēvica dzīvi un darbu. Bija mājas rūpes un soļa apkopēja, ierosinātāja un padomdevēja darbā. Garīgās slāpes veldzēja mākslas vēstures un filozofijas studijas Heidelbergas universitātē. Viņas mājā tai laikā pulcējās latviešu studenti referātu vakaros, Malīte bija literārā pulciņa līdzdibinātāja un vadītāja. Šajā zemē viņa ar dzīvesbiedru regulāri divas reizes mēnesī pārstaigāja izstādes, kam sekoja pārrunas tuvāko draugu pulciņā. Viņa jutās laimīga, kad varēja pulcināt draugos gara mielastam un rosmei sava dzīvesbiedra darbnīcā, ko bija iekārtojusi ar retu mīlestību un īpatību. Šajā darbnīcā viņa viegli aizgāja mūžībā, saules rieta un dzīves drauga roku apņemta. Sejā vēl iemirdzējās atvadu smaids, kādu Dievs piešķir tiem, kas dzīvojuši citiem.

Avots: Laiks, 26.08.1959