Vīrs: Jānis Svenne (1837 - 1904)

Pirms laulībām dzīvojusi Dukuru mājās Jurātas pagastā.

Viņas dēls Jānis Svenne (24.02.1873-1943) savos atmiņu stāstos "Zemnieka memuāri" rakstīja:

"Grūto saimniecisko apstākļu dēļ kalponi vienād nevarēja algot, un mātei pašai bija jāizpilda ir saimnieces, ir kalpones vieta, un ziemas īsā diena pagāja pie kustoņu apkopšanas un ēdiena pagatavošanas saimei. Ja atlika brīvs laiciņš, tas netika pavadīts nekur citur kā stellēs. Vecāsmātes savērptās dzijas vajadzēja dabūt audeklā ... Darba laikā, sevišķi linu plūkšanas un labības pļaujas laikā māte, pasteigusi nepieciešamos darbus mājas saimniecībā, katru dienu atnāca ar launagu pie strādniekiem tīrumā un kopā ar tiem nostrādāja līdz lielai pievakarei, tad pusteciņus metās uz māju sajemt ganus un pagatavot vakariņas. Tā pastāvīgā darbā un rūpēs par saimniecību, viņai maz atlika laika bērnu audzināšanai. Liela galvas lauzīšana mātei bija ar ceļa kulēm, kad katru pirmdienu vajadzēja izvadīt uz visu nedēļu divi, trīs skolniekus ...

Dzīvi viņa sākusi ar kalpa sievas pakāpi, tad kā pūrvietu nomniece nomātās zemnieku mājās un, beidzot savā iepirktā mājā Mežmaišos ... Sevišķi grūts stāvoklis bijis pirmajos gados Mežmaišos. Kalnaina zeme, sausas vasaras, lielas iepirkšanas naudas padarījušas dzīvi gandrīz neiespējamu. Atminu, ka vairākās vasarās ap ganāmo pulku ganībās ar grāmatu padusē staigāja pagasta skrīveris tiesas vīra pavadībā, uzrakstīdami par rentes parādu labākās raibaļas pārdošanai. Māte klusām noslaucīja asaras, bet nezaudēja cerību, ka nāks labāki laiki, un viņi nāca arī, bet darbs un rūpes kā pieradīti nāca līdzi arī labākiem laikiem ...

Divdesmit pieci gadi bija pagājuši no tās dienas, kad jaunais saimnieks ar pasta zirgiem iebrauca toreizējā netīrā, neērtā nepievilcīgā Mežmaišu pagalmā ... Mežmaiši bija pārvērsti par vienu no visskaistākajiem stūriem Stāmerienes apkārtnē ...

(1904.gadā pēc vīra Jāņa Svennes nāves) ... Vēl palika māte, pie kuras griežas katrs pēc gala vārda, ja nevarēja pats izšķirties, kas un kā būtu darāms ... Pirmais gads pēc tēva nāves tomēr pagāja mierīgi. Rūpes darīja tikai tas, ka māti daudz reiz atradu ar asarām acīs. Nevarēja viņa aizmirst savas dzīves un darba biedra ..."