* 1911. XII 25. Pērkones pag. Liepājas novadā.

                1938. I 14. beigusi Latvijas Universitāti, farmācijas kandidāte,

                1939. XI 20. farmācijas maģistre.

Losandželosas latvieši gadiem ilgi bija pieraduši savā namā katrā sarīkojumā sastapt Mariju Mauči. Ar viņu varēja runāt par visu ko - politiku, zinātni, kultūru un literatūru, jo viņa daudz lasīja un par visu interesējās. Pienāca rudens, sarīkojumu laiks, bet Marija Mauče neieradās ne uz nama pikniku, ne Latvijas Universitātes gada svētkiem.
24. septembrī 92 gadu vecumā Marija Mauče aizgāja mūžībā.
Pēdējos mūža mēnešos osteoporozes dēļ viņai saplaka trīs mugurkaula skriemeļi, izraisot lielas sāpes, ko nespēja remdēt nekādas zāles, tas arī radīja grūtības piecelties un kustēties.
Marija Mauče piedzima, sākoties Pirmajam pasaules karam. Bērnībā viņa daudz slimoja, taču māte ļoti centusies, lai rūpes un trūkums neapēnotu īsās, bezrūpīgās bērnu dienas. Marijai bijusi skaista un laimīga bērnība. "Lauku bērnam ir visa pasaule vaļā - var salasīt akmentiņus, oļus, čiekurus, saplūkt pilnu klēpi puķu un daudz ko iztēloties... Lauku sētā un kūtī vienmēr kaut kas notika, nemaz nebija laika rotaļāties," M. Mauče raksta savās atmiņas.
Spītējot dzīves grūtībām, Marija naski kāpa pa izglītības kāpnēm. Ar godbijību viņa vēra savas pirmā skolas durvis Šķēdes pagastā - tas bija liels balts nams, ar daudziem logiem un sarkanu kārniņu jumtu, visas sabiedrības lepnums. Liepājā beigusi vidusskolu, Marija iestājās Latvijas Universitātes Farmakoloģijas fakultātē, ko beidza 1937. gadā. Viņa atvēra pati savu aptieku Liepājas apriņķa Vērgales pagastā, kur par veterinārārstu strādāja viņas dzīvesbiedrs Rūdolfs Mauče. Labi iekārtoto dzīvi izjauca karš. Marija ar vīru un meitiņām Daci un Lisu bēga uz Vāciju. Dabūjuši galvojumu, viņi 1949. gadā ieradās ASV Dienviddakotas pavalstī. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Sietlu Vašingtonas pavalstī, kur, strādājot un mācoties, Rūdolfs ieguva veterinārārsta tiesības, Marija - medicīnas tehnoloģes darba atļauju. Viņa 25 gadus strādāja Sietlas bērnu slimnīcas laboratorijā. Lielas bēdas sagādāja vīra nāve 1958. gadā, bet prieku - abu meitu panākumi izglītībā, pašām nopelnot stipendiju studijām. Pēc pensionēšanās 1977. gadā Marija Mauče pārcēlās uz Kaliforniju, tuvāk abām meitām, ar kurām pamatoti varēja lepoties. Dace Diana Citrona ir mikrobioloģe, Lisa Edmonsone - skolotāja bērniem, kuriem nepieciešama īpaša aprūpe.

Marija Mauče vienmēr atrada laiku un ar prieku palīdzēja citiem. Vietējā Leisure World avīzē 1984. gada 31. oktobrī Sofijas Zachas (Sophie Sachs) rakstā par Mariju citēti viņas vārdi: "Vislielāko apmierinājumu sagādā iespēja palīdzēt vietējai sabiedrībai." Marija palīdzēja apgādāt ar karstām maltītēm vecļaudis, ziedoja savu darbu Sarkanam Krustam, strādājot Longbīčas veterānu slimnīcā, palīdzēja pārdot Sīlbīčas bibliotēkas draugu kopai ziedotās grāmatas. M. Mauče bija DK latviešu ev. lut. draudzes locekle, aktīvi darbojās savā mūža organizācijā Daugavietes. Būdama DV DK apvienības biedre, ne tikai pati vienmēr čakli palīdzēja DV sarīkojumos, klājot galdus, bet arī iesaistīja šajā darbā abas meitas.
Marija Mauče bija pensionāru kopas priekšniece, rakstīja rakstus Dienvidkalifornijas latviešu biedrības informācijas biļetenam. Viņa neaizmirsa grūtdieņus Latvijā, savā dzimtajā pusē,  tiem viņa kopā ar meitām daudz palīdzēja. M. Mauče dzimtenē ciemojās 1992. un 1993. gadā. Līdztekus priekam būt savā zemē un pārstaigāt bērnības un jaunības tekas, satikt radus un draugus, bija jāpiedzīvo arī sarūgtinājumi. Liepājā viss šķitis ļoti nolaists, bet par okupantu materiālo un garīgo nodarījumu latviešu tautai liecina gaišā skolas nama liktenis. M. Mauče rakstīja: "Balto māju ar sarkano jumtu tur vairs neredzēju. Tai vietā rēgojās kāda tumša celtne ar skārda jumtu. Biju pārsteigta, kad man paskaidroja - tā jau mūsu kolhoza cūku kūts... Lielāku apvainojumu nevarēju iedomāties. Vai tas pagājušajiem gadiem nav raksturīgi?" Tomēr arī tādi rūgti pārdzīvojumi nespēja mazināt viņas gaišo skatu uz dzīvi. Daugavas vanadzes Losandželosā godinās aizgājēju piemiņas pēcpusdienā 2006. gada 15. janvārī.

                Avots:       „Farmaceiti Latvijā“.

                                  "Laiks", 03.12.2005 un 10.12.2005