Mārtiņš Alberts Ozols

Dzimis 1899. gada 8. aprīlī Kauguru pagasta Kalna Eniņos lauksaimnieka ģmenē. Izglītojies Valmieras pilsētas skolā. Pilsoņu kara laikā dienējis Sarkanajā armijā. Kritis poļu gūstā, pēc tam atgriezies Latvijā.

Brīvprātiģi iestājies Latvijas armijā, kareivis 7. Siguldas kājinieku pulkā. LKOK, Nr3/386, apbalvots par cīņam 1919. gada 11. un 19. novembrī. 

Katru gadu 11. novembrī tieši Mārtiņam Ozolam bij tas gods būt parādes laikā LKOK karognesējam.

Studējis teoloģiju LU 1927.-1940. gadi, Matrikulas numurs: 10898.

Studiju laikā iestājies studentu korporācijā Ventonia, ir viens no Ventonia 5-iem LKOK.

Par tālākajām gaitām tiešu ziņu nav, ir minēts, ka pazudis bez vēsts Otrā pasaules kara laikā, tāpat Ventonia dokumentos kā miršanas gads figurē 1970. gada jūnijs.

***

Pēckara presē bieži jaukts ar TZO un Viestura ordeņa kavalieri Mārtiņu Ozolu, 1899.-1980.

http://nekropole.info/lv/Martins-Ozols-27.10.1899,

un šo abu šo cilvēku biogrāfijas kļūdaini apvienotas šeit: 

http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=1133

Netālu no Valmieras, 1899. gadā, pirms Lieldienām, 8. aprīlī Kauguru pagasta Kaln-Eniņa, agrākajās Bebra mājas, lauksaimnieka Jāņa (1863 - 1933) un Annas (1864 - 1939) Ozolu ģimenē piedzimst ilgi gaidītais mantinieks Mārtiņš Alberts.

Kristībās vecāki zēnam devuši ne vien stiprus vārdus, bet arī tiem laikiem labu izglītību. Pirmās skolas gaitas uzsāk Valmieras pilsētas skolā, kurā jau mācās māsa Zelma (1897.)

I. pasaules kara laikā, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, mācības pārtraucis. Vilina romantika un piedzīvojumi. 1917. gada nogalē līdz ar daudziem citiem vidzemniekiem notic lielinieku (boļševiku) politikai un gatavs cīnīties revolucionārās valsts vārdā. Piesakās Sarkanajā armijā, vēlāk krīt poļu gūstā, pēc tam atgriežas Latvijā…

1919. g. 15. oktobrī kā brīvprātīgais iestājas Latvijas armijā. Viņu līdz ar citiem jaunās valsts aizstāvjiem nosūta uz 7. Siguldas kājnieku pulku. Sākoties Bermonta karaspēka uzbrukumam, kareivji neslēpj vēlmi doties ātrāk uz frontes pozīcijām. Situācija tur mainās vai ik dienu. Stāvoklis traģisks, jo pēc 9. oktobra uzbrukuma, Latvijas armijas vienības juceklīgi atkāpušās… Notiek nocietinājumu izbūve Vecrīgā.

Dramatisks izvēršas 14. oktobris, kad neizdodas ieņemt Daugavas koka tiltu un nostiprināties Pārdaugavā. Artilērijas apšaudes krustugunīs oktobri nomaina novembris.

1919. gada nakts no 10. uz 11. novembri. [..]

„Vāciešu lodes kapāja namu sienas, sacēla nejauku, nervus stindzinošu kaukšanu. 10. novembrī pulka I. un II. bataljoni turpina uzbrukumu, kopā ar 6. Rīgas kājnieku pulku ieņemot Torņkalnu. Sētās un šķērsieliņās vēl šur tur bija manāmi bermontieši, bet tas uz ilgu laiku nevarēja aizkavēt”.

Seržants Ozols apņēmības pilns norīko vairākus izlūkgājienus ienaidnieka aizmugurē, iegūstot kara laupījumu - smagos ložmetējus. „Un notiek tik ļoti gaidītais brīnums ar gaismas austu pie Daugavas tiltiem no dienvidu puses”. Rīga nosargāta! Par uzvaru vēsta visi lielāko baznīcu zvani.

Tomēr svešinieki vēl nav galīgi padzīti no mūsu zemes.

Nedēļu vēlāk, 1919.g. 19.-20. novembrī Mārtiņš Ozols piedalās kaujās pie Cenas muižas Jelgavas pievārtē un ienaidnieka bruņotā vilciena nolaišanā no sliedēm, ar savu drosmi iedvesmodams citus karavīrus. Dienu vēlāk jau viņš kopā ar saviem pulka biedriem ieiet Jelgavā.

1920. gadā, par īpašajiem nopelniem valsts labā un varonību Brīvības cīņās, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni ar kārtas Nr. 386.

Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis par 9.-11. novembra sekmīgo militāro iznākumu ziņo Tautas padomes sēdē, uzteicot armijas vadību par prasmīga pretuzbrukuma plāna izstrādāšanu un tā sekmīgu realizēšanu. Uzvara ir gūta, pateicoties mūsu karaspēka pašaizliedzīgai varonībai un uzupurēšanās spējām.

Viņu pusē bija algādži, Latvijas pusē – pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem, tēvu zemes mīlestība, cenšanās ziedot visu, visu, pat dzīvību par savas tēvijas gaišāku un labāku nākotni”.

1920. gadā pēc Latgales atbrīvošanas, 7. Siguldas kājnieku pulka seržants M. Ozols nosūtīts uz instruktoru bataljonu, kur viņš kļūst par jātnieku instruktoru un savas zināšanas nodod tālāk, jau miera apstākļos, jaunajiem karavīriem. Tomēr dzīve nesastāv tikai no karošanas, šaušanas un jāšanas un citām skarbo vīru prasmēm, un Mārtiņš izlemj sēsties atkal skolas solā.

No armijas atvaļinās 1924. gada 1. aprīlī.

Tā kā savulaik vidējā izglītība nav iegūta, viņam ļauts kā eksternam mācīties toreizējā Latviešu Jaunatnes Savienības vidusskolā Rīgā, lai pabeigtu vidusskolas 3. klasi. Pēc gandrīz desmit gadu ilga mācību pārtraukuma – tas izrādījās pat visai grūti un cits ar vājāku raksturu būtu padevies. Taču ne jau mūsu kaugurietis!

1925. gada vasarā M. Ozols ar lūgumu vēršas pie Valmieras Valsts vidusskolas direktora Jāņa Jansona: [..] uzņemt VVV 4. klasē”. Lūgumu izpilda un gadu vēlāk, Mārtiņš jau iestājas Latvijas Universitātē,.

Sagatavots pēc Ingrīdas Zīriņas, Valmieras muzejs, materiāliem.

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Augusts KurčinsAugusts KurčinsDomu biedrs05.11.192801.09.2014
        2Jānis TurksJānis TurksDomu biedrs16.03.190623.09.1999
        Birkas