Kad 1940. gadā Padomju Savienība, pielietojot militāru varu, okupēja Latviju, liela daļa mūsu tirdzniecības flotes atradās plašajās pasaules jūrās. Mūsu jūrnieki bija izkaisīti tālumos — gan uz Latvijas, gan uz svešzemju kuģiem. Sekoja okupācijas varas rīkojums kapteiņiem savus kuģus nogādāt nozīmētajās Padomju Savienības ostās un atskanēja aicinājums latviešu jūrniekiem atgriezties dzimtenē. Pirmajā brīdī starp jūrniekiem valdīja neziņa, apjukums un domstarpības. Tikai dažu kuģu kapteiņi paklausīja rīkojumam un savus kuģus noveda norādītajās ostās. Pārējie savus braucienus turpināja ar lepni plīvojošu Latvijas karogu, tā apliecinādami savu uzticību tēvu zemei Latvijai.

Mārtiņa Preisa dzīves gājums iesākas 1898. g.2. novembrī Aizputes apriņķa Sakas pagasta Ulmalē,  Pāvilostas tuvumā. Dokumentos gan dzimšanas gads ierakstīts 1901 .g., ar nolūku atvairīt garos karaklausības gadus cara armijā. Tēvs Jānis strādājis barona Launinga muižā par vagaru, māte Līze — mājsaimniecībā. 1905. gada revolūcijas laikā tēvs bijis vagars Strantmuižā, kas piederējusi baronam Lilienfeldam. Ulmale revolūcijas notikumos palikusi neskarta.
Mārtiņš vispirms apmeklējis Sakas pagasta divgadīgo baznīcas skolu, ko uzturējuši baptisti; arī viņa vecāki piederējuši baptistu draudzei. Vēlākos gados ģimene pārcēlusies uz Pāvilostu, kur Mārtiņš apmeklējis vietējo pamatskolu un pēc tam divus gadus mācījies Aizputes pilsētas skolā. Viņa brālis Jānis, kas bijis divus ar pus gadus vecāks, jau agri aizgājis jūrniekos. Kad izcēlies Pirmais pasaules karš, pilsētas skolu nācies pārtraukt. Vācu fronte strauji tuvojusies Pāvilostai, to apšaudījuši kara kuģi, kas ar saviem šāvieniem nogāzuši Akmens raga bāku, netālu no Pāvilostas, Liepājas pusē. Tāpat šie vācu kuģi, piebraucot Pāvilostas tuvumā, no vairākām zvejnieku laivām paņēmuši jaunākos zvejniekus un tos aizveduši gūstā. Redzot šo stāvokli, kas ikdienas kļuvis ļaunāks, Mārtiņa vecāki ieteikuši viņam "doties pasaulē." Tā kā jau skolas gadu vasarās Mārtiņš strādājis uz sava tēvoča burenieka, viņš bijis ar šī darba pieredzi. Tas izšķiršanos "doties pasaulē" darījis vieglāku, jo vadījusi doma kļūt par īstu jūrnieku. Tā kādā dienā viņi, kādi seši jaunieši, atstājuši tēva mājas un gar jūrmalu devušies kājām uz Ventspils pusi. Ugāles stacijā iekāpuši vilcienā, kas viņus novedis Rīgā. Bijis jau 1915. gada pavasaris un pilsēta jutusi frontes tuvošanos. Meklējuši darbu Rīgas ostā. Kara darbības dēļ kuģi vairs ostu nav varējuši atstāt un pie to izkraušanas darbiem nodarbināti arī jaunie ceļotāji. Izkrāvuši kāda trīsmastu burenieka kokmateriālu kravu, kas bijusi paredzēta Anglijai. Kad darbu pabeiguši, draugu pulciņš pajucis. Mārtiņš ar kādu draugu salīguši par matrožiem un ar 1915.g. 12. maiju uzsākuši darbu uz burenieka "Irmgard." Pārējie draugi aizgājuši savu ceļu. Ar šo burenieku vairākos braucienos veduši malkas kravu no Kurzemes jūrmalas uz Rīgu, tāpat akmeņogļu kravu no Dago salas uz Tallinu. Ziemeļu satiksme jau tad stingri kontrolēta no Vormsalas bākas, bijis jāuzmanās no ienaidnieka zemūdenēm. Mārtiņš atceras, ka vienā no šiem agrajiem braucieniem, Vormsalas bākas tuvumā vācu zemūdene nogremdējusi kādu kuģi, kas vedis no Rīgas Pētera Lielā pieminekli. "Irmgard' burenieks izglābis daļu no grimstošā kuģa apkalpes un nogādājis drošībā. Vienā no pēdējiem braucieniem ar labu ceļa vēju nokļuvuši Tallinā un kapteinis nolēmis ceļu turpināt uz Narvu, lai tur paglābtos no vāciešiem. Narvā iebraukuši 1915.g. 2.septembrī. Kuģis bijis jāatstāj, jo jūrnieka darbs pagaidām izbeidzies.

Pagaidu darbu Mārtiņš sameklējis kādā Narvas fabrikā. Kara darbības iespaidā no Latvijas arvien vairāk ieradušies bēgļi, starp tiem arī kāds draugs no Pāvilostas laikiem. Pienākusi arī brāļa — jūrnieka vēstule, kas tajā laikā atradies Arhangeļskā. Radies nodoms doties uz tālo ziemeļu ostu, lai satiktu ilgi neredzēto brāli un varbūt sameklētu arī kādu darbu. Kopā ar draugu Ādamu Freimani aizbraukuši uz Pēterburgu. sameklējuši attiecīgu iestāžu atļauju un tad ar vilcienu devušies uz Arhangeļsku.

Darbs atradies vienam braucienam uz kuģa, ar kuru uz Ņujorku vesti lini. Vēlāk nonācis Pēterburgā, kur saņēmis ziņu, ka vecāki devušies bēgļu gaitās uz Narvu. Vēlāk atgriezies vecāku mājās Pāvilostā, kur nesen bija atgriezušies arī vecāki.

1920.gada jūlijā kāds latvietis, kuģu īpašnieks, Liepājas ostas valdē meklējis jūrniekus ar pieredzi buru kuģu apkalpošanā. To uzzinot, arī Mārtiņš pieteicies šajā darbā. Ar kādu kuģi nokļuvis vispirms Londonā, tad Swansea. Tur atradis buru kuģi "Noas", to saveduši lietošanas kārtībā un ar kravu devušies uz Kopenhāgenu Dānijā. Tikai 1920. gada oktobra beigās Mārtiņš atkal atgriezies Liepājā un atkal iestājies ostas dienestā. Vairākus mēnešus nokalpojis uz Latvijas Pagaidu valdības noīrētā kuģa "Passat", kas vēlāk pārdēvēts par "Varoni". 1921. gada pavasarī Liepājas ostā iebraucis latviešu trīsmastu motorburinieks, kas visus kara gadus bija pavadījis Somijā. Ar šo kuģi Mārtiņš izbraucis vairākus braucienus pa Baltijas jūras ostām un, rudenī atgriezies Liepājā, bijis jāseko iesaukšanas pavēlei un jāiet izpildīt obligāto kara dienestu. Liepājas kara ostā viņš iedalīts vienībā, ko komandējis pulkvedis leitnants Ķuķis, kas reizē bijis arī Liepājas garnizona komandieris. Šinī laikā no tālās Vladivostokas ar angļu kuģi ieradušies latviešu strēlnieku pulki — Imanta un Troicka. Mārtiņa vienība piedalīta Troickas pulkam un aizsūtīta uz krievu robežu Latgalē pildīt robežsargu dienestu starp Zilupi un Indru. Tur vienība palikusi līdz robežapsardzību pārņēmusi robežsardzlbas vienība.

Pēc demobilizēšanās Mārtiņš atgriezies dzimtajā pusē — Pāvilostā un pēc īsas atpūtas atkal devies uz Liepāju. Īsu laiku strādājis uz kāda maza ostas velkoņa un tad dabūjis darbu uz Anglo-Baltic Corp. preču-pasažieru kuģa "Baltannic," kas uzturējis kārtējo satiksmi starp Liepāju-Dancigu un Londonu, ik 14 dienas atgriežoties Liepājā.

Pēc visādiem kuģošanas piedzīvojumiem otrā pasaules kara laikā, Mārtiņš ierodas Filadelfijā un sameklē savu brāli jūrnieku. Sameklējis pagaidu darbu kādā vietējā cauruļu darbnīcā, kur nostrādājis īsāku laiku. Vēlāk atkal strādājis uz kuģiem.

Pec kārtējā kuģijuma, kad kuģis piestājis Ņujorkas ostā, Mārtiņš saņēmis bēdīgu ziņu, ka miris viņa brālis Jānis, kas tāpat kā Mārtiņš bija jūras braucējs. Mārtiņš steidzies uz Filadelfiju, kur brāļa mirstīgās atliekas uz viņu gaidījušas jau 17 dienas. Kad ieradies apbedīšanas birojā, tur atradis brāļa apdegušās atliekas. Brāli apbēdijuši Grīnvud kapsētā ziemeļu Filadelfijā. Vēlāk brāļa kapa vietā uzcelts piemineklis.

Pēc brāļa izvadīšanas Mārtiņš vēl pāris gadus strādājis uz Victory un Liberty tipa kuģiem, bet 1949.gada novembrī, teicis ardievas jūrnieku gaitām uz visiem laikiem, uz pastāvīgu dzīvi apmetas Filadelfijā. Kādreizējais spara pilnais Pāvilostas zēns vecuma dienas pavadījis tālajā Filadelfijā.

Apglabāts Greenwood kapsētā Filadelfijā.