Maruta Feldmane - Nacionālā teātra aktrise.

Viņa nāca no mākslinieku ģimenes.

• Marutas vecmāmiņa bija Nacionālā teātra aktrise Emma Ezeriņa,
  māte savulaik Nacionālā, pēc tam ilgus gadus populāra Muzikālā teātra aktrise un dziedātāja Lilija Sniedze,
• tēvs aktieris Arkādijs Feldmanis - aktiera, režisora un skatuves mākslas pedagoga Ernesta Feldmaņa dēls.

Abu dzimtu saknes dziļi iesniedzās latviešu teātra mākslā. Maruta teātri iepazina, apmeklējot vecmāmiņas izrādes, un jau agri nolēma kļūt par aktrisi, taču Lilija Sniedze atceras, ka viņai bijis diezgan liels pārsteigums, kad meita, vēl vidusskolu nepabeigusi, paziņoja par iestāšanos Teātra fakultātē. Togad vēlēšanos kļūt par aktieriem izteica ap pieci simti jauniešu, uzņēma četrpadsmit. Konkurss bija milzīgs, iestājpārbaudījumi - grūti.

Pēc studijām, ienākusi teātrī, uzreiz saņēma lielas lomas - Luīzi Liliomā, Violu Santakrusā, Soņu Vasarniekos.

Pēc neveiksmīgas un īsas laulības ar kādu hokejistu, kura vārdu neviens no tuviniekiem pat neatceras, Maruta 1971.gadā apprecējās ar tēlnieku Bruno Strautiņu.

Lilija Sniedze bija laimīga: "Viņš ir lielisks cilvēks, un toreiz bija visi priekšnoteikumi, lai ģimene būtu laimīga." Viņiem piedzima meitiņa Laura. Maruta bija virsotnē.

Personīgajā dzīvē Marutai neveicās. 1975.gadā tika šķirta Marutas un Bruno laulība, taču līdz pat mūža beigām viņi abi saglabāja draudzīgas attiecības. Maruta jutās vientuļa.

Bija mirusi viņas mīļā vecmāmiņa Emma Ezeriņa, mūžībā aizgāja Marutas skolotāja un atbalstītāja Vera Baļuna. No saviem kolēģiem un studiju biedriem Maruta no laika gala it kā distancējās.

Lolita Cauka atceras: "Maruta dzīvoja savā pasaulē, viņai neeksistēja kolēģi, viņa nemeklēja sev draugus teātrī, cilvēkos, vairāk bija vienpate." Maruta dzīvoja savās lomās. Personīgajā dzīvē izmaiņas neienesa arī īslaicīgā laulība ar aktieri Jāni Kaijaku.

Nemanāmi piezagās slimība. Tās pazīmes bija viltīgas, nekas neliecināja par slimības postošo dabu. Marutai vēl bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, kad radās bailes no skatuves, nomocīja neizskaidrojami reiboņi, viņa baidījās iziet uz ielas, kāpt pa trepēm. Maruta nepieļāva domu, ka notiekošais varētu viņu neatgriezeniski iespaidot, taču jau tad meklēja palīdzību pie ārsta, bet pirms kāpšanas uz skatuves drosmei sāka ieņemt pa mēriņam.

1992.gadā Maruta slimības dēļ aizgāja no teātra. Viņai vairs nebija spēka ilgstoši nostāvēt uz skatuves, savu darīja mūžīgais bezmiegs un milzīgās zāļu devas, arī alkohols, kurš padarīja trulu, lai tik ļoti nesāpētu slimības un vientulības sapostītā dzīve.

Kad Maruta aizgāja no teātra, viņa ilgu laiku to pārdzīvoja, bet cerēja, ka atgriezīsies. Pēc tam šī cerība zuda, un tas bija vissmagākais posms aktrises dzīvē, par kuru viņas draugi un tuvinieki negrib runāt. Taču ar draudzeņu un meitas Lauras atbalstu Maruta tika galā ar bezcerību un atkal sāka interesēties par kolēģiem un teātri. Līdz pat laikam, kad teātris remonta laikā pārgāja uz VEF Kultūras pili, viņa vēl šad tad noskatījās dienas izrādes, bet uz VEF Kultūras pili braukt jau bija par tālu, jo Maruta dzīvoja sociālā mājā un bailes iziet uz ielas tumsā bija nepārvaramas.

Nāve Marutas domās bija svešķermenis, viņa ne pieņēma, ne arī gaidīja to. Ļoti priecājās par savu meitu Lauru un mazbērniem Kati un Bruno.

Kinolomas
Atspulgs ūdenī (1977)
Uzticamais draugs Sančo (1974)
Peterss (1972)

Epizodēs
Meistars (1976)
Egle rudzu laukā (1972)