Izcilā krievu gleznotāja Mihaila Vrubela (1856–1910) daiļrade pārsteidz ar savu neparastumu. Viņš bija dziļi erudīts cilvēks – diplomēts jurists, lieliski pārzināja vēsturi, filozofiju, reliģiju, mitoloģiju, folkloru, literatūru, mūziku, prata astoņas svešvalodas, bija daudz ceļojis. Simbolisks un filozofisks tēlu traktējums, dramatiska un traģiska pieskaņa, dziļi psiholoģisks portretējums, morāles jautājumu risināšana starp labu un ļaunu, mokoši meklējumi cilvēka garīgās dzīves izpratnei, noslēpumainība un sarežģītība pasaules ainā, cilvēka jūtās un dabā, brīnuma gaidas, traģiska grēksūdze ekspresīvā formā, – tā raksturotas viņa gleznas, bet Vrubels vienlīdz veiksmīgi darbojies arī scenogrāfijā, tēlniecībā, monumentālā glezniecībā, grāmatu grafikā, dekoratīvi lietišķā mākslā. Par sarežģītību un komplicētību ne reti vien viņš aizvainojoši pelts un kritizēts, uzskatīts par kaitīgu, bet tajā pašā laikā atzīts un slavināts. Vispārināts priekšstats par Vrubela daiļrades virsotni tiek saistīts ar 1890. gadā tapušo “Dēmonu” pēc Mihaila Ļermontova poēmas motīviem.

Ar Rīgu saistīta Vrubela dzīves epizode norisa viņa dzīves noslēguma posmā, kas bija dziļi traģisks un likteņa triecieniem pārpilns. Vrubela dēls 1901. gadā piedzima ar fizisku defektu (t.s. zaķalūpu) un pēc pāris gadiem nomira ar plaušu karsoni. 1902. gadā gleznotājs ārstējās privātā psihiatriskā dziednīcā Maskavā, pēc tam universitātes klīnikā, taču bez redzamākām sekmēm. Daiļrades psihopatoloģija ir mūžsena tēma, ko pirmais plašāk un aptverošāk iztirzājis itāļu kriminālpsihologs Čezāre Lombrozo (1835–1909) līdz mūsu dienām populārā darbā “Ģenialitāte un āprāts”, kas atstājis spēcīgu idejisku ietekmi uz pēctecību. Proti, slimība nav apkaunojums, un cilvēks ir talantīgs ne jau tāpēc, ka slims, bet gan tāpēc, ka, slimību pārvarot, rada dižus un paliekošus darbus. Bet Vrubels, neatlabis Maskavā, nolēma ārstēties ārzemēs, kam savukārt pietrūka līdzekļu. Tālab kā piemērotāka un lētāka tika izvēlēta Rīga, kur bija vairākas labas un visā Krievijā pazīstamas psihiatriskās slimnīcas, turklāt kāds no Rīgas psihiatriem jau agrāk no Pēterburgas laika bija Vrubela labs paziņa.

Tas bija Dr. med. Teodors Tīlings (1842–1913), Tērbatas universitātes audzēknis, daudzu zinātnisku darbu autors, iecienīts ārsts Pēterburgā un no 1884. gada Rīgas Sarkankalna slimnīcas direktors. Šo iestādi 1862. gadā bija nodibinājis Dr. med. Gregors Brucers (1834–1883) un izveidojis par priekšzīmīgu psihiatrisko dziednīcu. Vrubels Sarkankalnā iestājās, kā liecina saglabājušies dokumenti, 1903. gada 14. maijā un tur ārstējās līdz 14. jūnijam, pēc tam kursu turpināja Šēnfelda klīnikā līdz 17. septembrim. Ārstniecības iestādes maiņa acīmredzami notikusi tāpēc, ka jaunuzceltajā (no 1897. līdz 1899. gadam) Šēnfelda privātklīnikā bija komfortablāki apstākļi nekā pilsētas pārziņā esošā Sarkankalna iestādē. Turklāt arī klīnikas īpašnieks Dr. med. Maksis Šēnfelds (1861–1912) bija ļoti erudīts un populārs psihiatrs, T. Tīlinga skolnieks.

No Rīgas ārstu rakstītās Vrubela slimības vēstures noprotams, ka visu mūžu viņam nomāktība mijusies ar pacilātību, atraisītība ar depresiju, bet arī nomāktības brīžos gleznotājs piespiedis sevi strādāt un radījis daudz dižu darbu, taču atraisītības periodos parasti maz gulējis, daudz dzēris, daudz arī strādājis, taču maz iespējis, atstādams daudzus nepabeigtus darbus. Vrubela stāvoklis raksturots kā depresīvi paranoidāls sindroms ar pašiznīcināšanās, savas vainas un grēcīguma idejām, drūmām domām par nāvi, vajāšanas murgu elementiem un aptumšotas apziņas paroksismiem. Kopumā Rīgā veiktās ārstēšanas rezultātā iestājusies nosacīta atlabšana.

Taču Vrubela daiļradē aizvien dziļāk bija ielauzusies slimības izpausme – haotiski sakoptas dīvainas formas, mīklainas ainas neredzētā krāsu kopojumā, atbaidošas cilvēku figūras dīvainās pozās un pārlieku platām acīm, neremdināma fantāzija un iztēle. Un ko gan citu lai Vrubels Rīgā darītu – viņš gleznoja!

Jau ārstējoties Maskavā, Vrubels esot apgleznojis palātas sienas, durvis, slimnīcas žogu, ko vēlāk centušies savākt mākslas darbu kolekcionāri. Par Rīgā radītiem Vrubela darbiem līdzās dažiem konkrētiem atradumiem vairāk tiek runāts minējuma formā. Kādas gan ir Vrubela Rīgas atbalsis?

Sarkankalna slimnīcas t. s. vecās mājas apakšstāvā uz sienas apmetuma vēl pirms pēdējā kara bijušas trīs lielas gleznas: vienai saturs ņemts no grieķu mitoloģijas, otrā attēlota krievu cīņa ar tatāriem, bet trešā skatāms kalnu strauts. Pēc slimnīcas direktora profesora Hermaņa Budula (1882–1954) 1937. gada apraksta, gleznotājs esot bijis kāds slimnieks, tiek uzsvērts arī darbu krieviskais raksturs. Grūti noticēt, ka apjomīgo darbu autors būtu Vrubels, kas Sarkankalnā ārstējies tikai mēnesi, turklāt iespēja pārbaudīt arī zudusi, jo šī ēka pēc Otrā pasaules kara nav saglabājusies. Sarkankalna iestāde tagad ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, t. s. vecā māja atradās pārvaldes ēkas labajā pusē, skatoties no Duntes ielas puses.

Taču par Šēnfelda klīnikā radītiem darbiem ir konkrētāki dati. Tos 1931. gadā meklējis Jevgeņijs Kļimovs, apciemojot slimnīcā Šēnfelda atraitni (pašu ārstu 1912. gadā mantojuma strīda laikā nošāva pacients, par ko Kārlis Jēkabsons vēlāk sarakstīja romānu “Heinrihs Rautenfelds”, kas izdots 1929. un atkārtoti 1994. gadā). Noskaidrojās, ka Vrubels slimnīcā daudz zīmējis, bet kādu 1903. gada 21. jūlijā zīmētu slimnieka portretu, kuru Kļimovam izdevās iegūt, viņš jau kā Kanādas iedzīvotājs 1977. gadā dāvināja Valsts mākslas muzejam Rīgā. Agrākā Šēnfelda klīnikā padomju okupācijas laikā atradās kara hospitāļa filiāle, tagad ēkas Vienības gatvē 87 pārbūvētas un tiek izmantotas birojiem un dzīvokļiem.

Pēc Rīgā pavadītā laika Mihails Vrubels turpināja gleznot, 1905. gadā beidzot tika oficiāli atzīts un pagodināts ar akadēmiķa nosaukumu, bet laiks jau bija pagājis, 1906. gadā viņš kļuva akls un vēl pēc četriem ciešanu gadiem noslēdza dzīves gaitu.

Avots: http://medhistrigensia.mvm.lv