Miķelis Valters

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
07.05.1874
Miršanas datums:
27.03.1968
Papildu vārdi:
Andrejs Paparde
Kategorijas:
Politiķis, Rakstnieks, Studentu (-šu) korporācijas biedrs (-e), Sūtnis
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

"Neatkarības stāvoklis ir nepieciešams. Nevar būt runa par prasījumu, ka būtu vajadzīgs paplašināt vienas vai citas tautas brīvības apjomu, bet vienīgi par visas Krievijas valsts sadalīšanu. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu (..) neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu patstāvīgos ķermeņos — valstīs. Mums jāsaka ikvienai Krievijas tautai: lauzies ārā, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā!" 

M. Valters  1903.g. „Proletārietis”, „Patvaldību nost! Krieviju nost!”).

***

Dr. Miķelis Valters - jurists, jaunstrāvnieks, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis, Latvijas PEN kluba biedrs. Ierindots starp piemajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem, kurš publiski paudis ideju par suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību 

Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, Krievijas impērijas Kurzemes guberņā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis.

No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar sociālisma ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. Neilgu laiku uzturējies Berlīnē, nodibinājis sakarus ar vācu sociālistiem, kā brīvklausītājs apmeklējis Berlīnes universitātē lekcijas tautsaimniecībā, agrārpolitikā, filosofijā, ķīmijā.

1897. gada ziemā atgriezies Rīgā.

1897. gada 20. maijā apcietināts Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika notiesāts uz 15 mēnešiem. Piecpadsmit cietumā pavadītajiem mēnešiem sekoja Valtera pagaidu nometināšana Daugavpilī, kur tika pavadīti daži mēneši, līdz 1899. gada 31. martā tieslietu ministrs Muravjovs sodīja Miķeli Valteru ar 5 gadiem izsūtījumā Vjatkas guberņā.

Valters izšķīrās par bēgšanu un 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studēja Bernes universitātē.

1899. gadā kopā ar domubiedriem - E.Rolavu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību – skaitliski nelielu partiju, kas vēlāk būs pazīstama ar saviem radikālajiem uzskatiem. M.Valters bija viens no Latviešu sociāldemokrātu savienības vadītājiem un no 1903. līdz 1904. gadam laikraksta „Proletārietis” (no 1905. gada arī žurnāla „Revolucionārā Baltija”) redaktors.

1903. gadā avīzē "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" M.Valters pirmais vēsturē publiski pauda nepieciešamību pēc suverēnas Latvijas valsts dibināšanas. Atgriezās Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju.

1907. gadā aizstāvēja Doctor juris publici et rerum cameralium grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. Iztiku pelnīja Bazelē kooperātīvu organizācijā.

1909.–1910. gados izglītību papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē.

1912.–1913. gados dzīvojis Londonā, vēlāk – Somijā. Nodarbojies ar rakstniecību: ar pseidonīmu Andrejs Paparde publicējis trīs dzejoļu krājumus - dzejas krājumi "Tantris" "Ēnas uz akmeņiem" un "Mūžība".

Savās grāmatās Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos un Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas kritizējot marksisma socioloģisko metodi kā pārāk nepilnīgu un vienpusīgu, balstījās uz vācu estētiķa Maksa Desuara un t.s. empātijas teorijas iedibinātāja Teodora Lipsa idejām - priekšstats par mākslu kā imanentu formas evolūciju ļauj viņa uzskatus satuvināt ar mākslas vēsturnieka Heinriha Velflīna koncepciju.

Precējies, meita – Estere Papardīte (1928. gadā šķīries).

1914. gadā Briselē M. Valters izdeva grāmatu "Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni", kurā atkal izvirzīja Latvijas neatkarības formulu, aizstāvēja Latvijas nacionālā valstiskuma ideju.

1917. gada maijā atgriezās Latvijā. Izstājās no Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas (t.s. eseri) un kā bezzemnieku pārstāvis tika ievēlēts Vidzemes Pagaidu zemes padomē, viens no Latviešu zemnieku savienības (LZS) dibinātājiem (leģenda vēsta, ka esot bijis vienīgais, kurš arī autoritārā režīma laikā uzdrošinājies K.Ulmani uzrunāt uz "Tu").

Ē.Andersons norāda: "Vāciešus ļoti ietekmēja Rietmeiropā izglītotais, asprātīgais un taktiski smalkjūtīgais Valters, kuram izdevās pasargāt latviešu skolas un radīt vācu virsniekos ieskatu, ka viņi nevarēs balstīties tikai uz niecīgu vietējo vācu minoritāti krievu un latviešu karaspēka tiešā tuvumā". Aktīvi darbojās Latviešu Izglītības biedrībā, viens no Demokrātiskā bloka organizētājiem un vadītājiem.

1918. gada 19. oktobrī M.Valters un E.Traubergs (LRSP) iesniedza Vācijas impērijas kancleram Bādenes princim Maksimiliānam petīciju, kurā aicināja atbalstīt latviešu tautas centienus panākt savas valsts neatkarības ātrāku atzīšanu.

Viens no Latvijas Tautas padomes dibinātājiem, viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem 1918. gada 18. novembrī. Jaunizveidotajā Pagaidu valdībā kļuva par pirmo iekšlietu ministru (1918.18.11.–1919.09.12.).

16.04.1919. Liepājā notika valsts apvērsums, pučisti apcietināja arī Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām landesvēra kontrolētā pilsētā.

1919. gada septembrī ievēlēts par pasniedzēju Latvijas Augstskolā.

1919.–1922. gados laikraksta “Latvijas Sargs” līdzizdevējs.

No 1919. gada oktobra Latvijas diplomātiskais pārstāvis Itālijā,

1921. gada martā paaugstināja par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Romā (11.1921. – arī Spānijā un Portugālē, ar sēdekli Romā; Portugālē nav akreditējies).

1924. gada maijā ievēlēts par privātdocentu Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē.

No 1924. gada augusta līdz 1925. decembrim LR ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā (turpinājis ieņemt šo pašu amatu Spānijā un Portugālē). Kā diplomāts, tika atzīts un novērtēts pozitīvi, taču ir bijuši konflikti un nesaprašanās ar dažiem citiem ĀM darbiniekiem.

Pametis diplomātisko dienestu pēc paša lūguma.

1925. gadā, neatzīstot partijas vadības nostāju, izstājies no LZS (kopš tā laika bezpartejisks). Atgriezās diplomātiskajā dienestā un no 1928. gada februāra LR ģenerālkonsuls Kenigsbergā.

1930. gadā precējies ar Alisi Ēriku Vilsoni (1896.–1973.).

No 1934. gada oktobra līdz 1938. gada septembrim LR ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Polijā un Ungārijā (ar rezidenci Varšavā). Šajā laikā apmeklēja Liepāju, kur iepazinās ar Antoniju Jākobsoni (1938. gadā viņiem ārlaulībā piedzima dēls Andris). Publicējās, uzstājās ar lekcijām.

30. gadu otrajā pusē presē, bet galvenokārt K.Ulmanim un ārlietu ministram V.Munteram adresētajās vēstulēs, Valters visnotaļ kritiski vērtē šo valstsvīru īstenoto ārpolitikas vadību. Visdziļākā Latvijas diplomātijas kļūme un traģēdija Valtera skatījumā bija neitralitātes politika un norobežošanās no Francijas un Lielbritānijas, kurā viņš vainoja galvenokārt Munteru: viņa vadībā "neitrālisms palika par vāciski-krievisku gājienu, neiejaukšanos neviena, pat ne savās lietās".

Tā kā Valters jau bija aizsniedzis pensijas gadus, Munters vairākkārt vērsās pie Ulmaņa ar ierosinājumu Valteru pensionēt un viņa vietā iecelt kādu jaunākās paaudzes diplomātu, līdz beidzot Ulmanis piekrita, ka pēc sūtņa Beļģijā J. Lazdiņa aiziešanas pensijā, Valteru no Varšavas jāpārceļ uz mazāk svarīgo Briseli.

No 1938. gada septembra LR sūtnis Beļģijā un Luksemburgā (ar rezidenci Briselē). Neraugoties uz maksimālā vecuma sasniegšanu, 1939. aprīlī ar Valsts prezidenta rīkojumu atstāts diplomātiskajā dienestā.

Padomju okupācijas laikā 1940, oktobrī atbrīvots no darba sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.

No 1945. gada aprīļa dzīvojis Beļģijā, vēlāk – Šveicē un Francijā. Rosīgi piedalījies latviešu trimdas dzīvē, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku, uzstājies ar plašu LPSR autoritārās iekārtas kritiku.

Studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” filistrs (iestājies 1964. gadā). Zviedrijā izdeva memuārus.

Miris 1968. g. 27. martā Nicā Francijā. Apbedīts Austrumu kapos (Cimetiere de l’Est).

Apbalvojumi:

  • Latvijas TZo I šķira
  • Itālijas Kara ordenis I šķira

Bibliogrāfija:

  • Cīņā par badu un tumsību. (Cēsis, 1902.)
  • Tantris. Lirika. (Rīga, 1908.)
  • Tolstoi nach seinen sozialökonomischen, staatstheoretischen und politischen Anschauungen. (Zürich, 1908.)
  • Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos. (Rīga, 1908.)
  • Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas. (Rīga, 1909.)
  • Ēnas uz akmeņiem. Lirika. (Rīga, 1910.)
  • Latviešu kultūras demokrātija, viņas spēki un uzdevumi. (Rīga, 1913.)
  • Mūsu tautības jautājums: Doma par Latvijas tagadni un nākotni. (Helsinkforsa, 1914.)
  • Mūžība. Mana dziesma. (Helsingforsa, 1914.)
  • Latviešu zemniecība kā politiska partija. (Rīga, 1917.)
  • Latvijas autonomija. (Rīga, 1917.)
  • Lettland. (Minhene, 1923.)
  • Baltengedanken und Baltenpolitik. (Parīze, 1926.)
  • Le peuple letton. (Riga, 1926.)
  • Atmiņas un sapņi, I - Daugava: Stokholma, 1969., - 340 lpp.
  • Mana sarakste ar Karli Ulmani un Vilhelmu Munteru Latvijas tragiskajos gados. - Apgāds Jaunā Latvija: Stokholma, 1957. - 134 lpp.
  • 15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras. - Jaunās Latvijas apgāds:

 

Atsauces un paskaidrojumi

  • Andersons E. Latvijas vēsture :
  • 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 240. lpp.
  • No LR Ārlietu ministrijas 1925. gada 12. marta Pro memoria par debatēm Saeimas budžeta komisijā sakarā ar sūtniecību Romā un Parīzē budžeta apspriešanu: “Vārdu vēlreiz ņem ārlietu ministrs un aizrāda, ka tie gadījumi, par kuriem runā valsts kontroles pārstāvis (runa ir par nekārtībām un iztrūkumiem grāmatvedībā M. Valtera vadītajās sūtniecībās), ir notikuši agrākās valdības laikā un, kas zīmējas uz uzrēķināto zumu (summu) piedzīšanu, tad, tiklīdz valsts kontroles attiecīgie lēmumi būs nākuši spēkā, ministrija nekavēsies spert soļus to piedzīšanai. (..) Kas zīmējas uz Dr. M. Valteri kā sūtni, tad ministra kungs atrod viņa darbību par visai plašu un apmierinošu. Dr. M. Valters savā darbībā esot ļoti aktīvs, un viņš viens pats ministrijai sniedzot vairāk ziņojumu gan politiska, gan ekonomiska satura, nekā visi pārējie sūtņi kopā ņemot.” - LVVA, 1307. f., 1. apr., 659. l., 56. lp.
  •  No sūtniecības padomnieka Parīzē P.Sējas ziņojuma par nesaskaņām ar sūtni M.Valteru Ārlietu ministrijai 1925. gada 20. aprīlī: “Galvenais jau ir darbu pareizi organizēt un darbiniekiem nelaupīt darba prieku. Bet Dr. V. kungs rīkojas taisni pretēji: ko vienu dienu rīko tā, to otru dienu atkal savādi, iejaucas sūtnim pilnīgi nevajadzīgos sīkumos un ar to tā terorizē darbiniekus un paralizē ražīgu darbu.” - LVVA, 2570. f., 14. apr., 1354. l., 129. lp.
  •  No sūtniecības Parīzē pagaidu vadītāja J.Feldmana ziņojuma Ārlietu ministrijas pārvaldniekam H.Albatam 1926. gada 19. janvārī, pēc M. Valtera atcelšanas no amata: “Tuvāk iepazinies ar sūtniecības darbu un visu iekārtu, redzu ārkārtīgi lielus trūkumus, kuri visā drīzumā jānovērš. Nerunājot nemaz par to, ka netiek izpildīti visi priekšraksti saskaņā ar konsulāro reglamentu, pati darbvedība atrodas pilnīgi haotiskā stāvoklī.” - LVVA, 2570. f., 14. apr., 1678. l., 98. lp.
  • No Ārlietu ministrijas Preses nodaļas vadītāja A.Bīlmaņa vēstules konsulam M. Valteram 1932. gada 2. aprīlī: “Jau p. g. 18. martā preses nodaļa paskaidrojusi sakarā ar Jūsu rakstu “Jaunākās Ziņās” – “Par ko mūs iztaisa ārzemēs”, ka, pēc ministrijas domām, nebūtu vēlams, ka mūsu pārstāvji polemizētu ar kādām ārzemju aprindām, ievietojot attiecīgus rakstus Latvijas presē. Bet par vēl nevēlamāku ministrija uzskata mūsu pārstāvju ārzemēs uzstāšanos atklātībā ar attiecīgās valsts negatīviem novērtējumiem, kas sastopami ne tikai Jūsu augšā minētā referātā (nolasīts Liepājas lietišķās mākslas skolā, atreferēts laikraksta “Kurzemes Vārds” 15. maija numurā) un rakstā (par dzejnieku J. V. Gēti laikraksta “Jaunākās Ziņas” 18. marta numurā), bet arī dažos citos Jūsu rakstos.
  • Andrievs Ezergailis. Valtera sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru.
  •  Alfreds Bērziņš. Labie gadi. - Grāmatu draugs: Ņujorka, 1963., 174.-176. lpp.

Avots: Vēsture.eu

 

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Estere Papardīte ValtereMeita10.01.191500.08.1930
        2
        Ērika ValtereSieva00.00.189715.04.1973
        3
        K. VezkalniņšPaziņa
        4
        D. ŠmitmanisPaziņa
        5
        KāpostiņšPaziņa
        6Jānis Jansons  BraunsJānis Jansons BraunsPartiju biedrs18.03.187213.04.1917
        7Spricis PaegleSpricis PaegleDomu biedrs09.03.187601.12.1962
        8Eduards BīriņšEduards BīriņšDomu biedrs07.04.188312.06.1971

        13.01.1905 | 1905. gads "Asiņainā svētdiena"

        Nemieri jeb 1905. gada revolūcija Latvijā 1905. gadā sākās ar 13. janvāra manifestāciju Rīgā, kuru, kā reakciju uz demonstrantu apšaušanu Sanktpēterburgā 9. janvārī, organizēja LSDP.

        Pievieno atmiņas

        03.12.1905 | Latvija ir viena no pirmajām vietām Eiropā, kurā sievietēm piešķīra vēlēšanu tiesības

        Pievieno atmiņas

        18.11.1918 | Latvijas Republikas dibināšana un neatkarības no Krievijas proklamēšana. Tiek apstiprināta K. Ulmaņa Pagaidu valdība

        Pievieno atmiņas

        20.03.1919 | Rīkojums № 883 - Dibināta Latvijas Aizsargu organizācija

        Pievieno atmiņas

        16.04.1919 | Aprīļa pučs. Tiek gāzta Ulmaņa Pagaidu valdība

        Tiek arestēti vairāki K. Ulmaņa valdības ministri. Daļa valdības ar K. Ulmani patveras uz angļu kuģa "Saratov". Tiek izveidota vācu- krievu muižnieku atbalstīta Brimmera-Borkovska valdībā (27.04.1919.-09.05.1919)

        Pievieno atmiņas

        30.01.1920 | 1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers

        1920. gadā noslēgts Latvijas Krievijas pamiers

        Pievieno atmiņas

        Birkas