Latviešu dejotāja, kas 20.gadsimta sākumā pievērsās modernajai dejai.

1935.gadā viesojās Latvijā. Koncertos Latvijas Nacionālajā operā pie klavierēm pavadīja Jānis Ķepītis

Avots: jvlma.lv.  Valdas Vidzemnieces raksts

-----

Kad Mīla Cīrule pirms 20 gadiem dejoja Latvijā, īpaši jaunākā paaudze vēl lāga neizprata, ko īsti nozīmē pasaules slava. Kad nu tagad  Parīzē Grand Palais 4000 neatkarīgo mākslinieku darbu vidū ieraudzīju Mīlas Cīrules vārdu pie kādas skulptūras, mani pārņēma ziņkāre, un lai atļauts teikt, pat neuzticība. Jo šais divdesmit gados ir redzēti ne tikai ļoti labi un labi, bet arī viduvēji un slikti gan latviešu, gan cittautu mākslinieku darbi. Negribot radās jautājums — kur tad ir tā sauktā mākslas patiesība, ja dejotājs sāk nodarboties ar tēlniecību? 

Mīlu Cīruli atrodu klusā villā Parīzes nomalē, kur viņa savā gaišajā  studijā jauc alabastru jaunai skulptūrai. "Labi, ka mani iztraucējāt", mani saņem spraiguma pārpilna, gandrīz vēl meitenīga dāma, „man jāsteidzas uz mēģinājumu Berlioza jubilejas vakaram, bet bija grūti pamest aizsāktu darbu." Mīla Cīrule atstāj mani vienu studijā, kur drūzmējas viņas veidotās skulptūras un keramiski nieciņi, kur sienas rotātas pazīstamu mākslinieku portretiem, kas visi nāk no Cīrules draugu pulka. Tur ir arī slaveno gleznotāju Van Dongena, Madrazzo un citu autoru Cīrules deju ietekmē radīti darbi. Uz galda grāmata, kurā savākts simtiem kritiku par Mīlas Cīrules mākslu.

Kad Mīlai bijis 12 gadu, viņa kā jau visas meitenes sapņojusi par tālēm. Un viņai šķitis, ka jāatstāj viss — sava tēva māja, draugi — un jāiet pasaulē vienai. 14 gadu vecumā Mīla, traģiskas sagadīšanās dēļ, tiešām atstāj tēva māju un strādā kādā redakcijā, lai nopelnītu skolas naudai. Laimīgs gadījums un zīmētājas talants viņai palīdz kļūt par dekoratori kādā lielā veikalā. Bet arī tas nav tas, pēc kā viņa tiecas. Ar vienu rubli kabatā Mīla dodas uz Maskavu meklēt laimi. Tur viņa ir pārdevēja, tad modelis  gleznotājiem, lai varētu studēt Maskava mākslas akadēmijā glezniecību. Staņislavska teātra skolā tai laikā par skolotāju ir slavenā plastiskās dejas māksliniece Elena Tella. Cīrules jaunais ķermenis alkst kustības, bet trūkst līdzekļu, lai pie Tellas dejotu. Tā atļauj Cīrulei vienu mēnesi mācīties par brīvu: ja būšot panākumi, varēšot dabūt stpendiju. Un pēc mēneša Cīrule ir jau uzņem ta Tellas baletā. Elena Tella savus iestudējumus balsta tikai uz psiholoģiju. Zināmam tēlam atļauts izpausties tikai tādās dejas kustībās, kas pēc Tellas domām šim tēlam raksturīgas. Nekādas personības izpausmes pašam  dejotājām! Bet Cīrules gars ar to nevar samierināties. Slepenībā viņa apmeklē arī otru — klasiskā baleta skolu. Bet tikai Aisedoras Dunkanes uzstāšanās Maskavā, ko noskatās arī Cīrule, jauno dejotāju uzved uz iecerētā ceļa, kas viņu padara pazīstamu gandrīz visā pasaulē. Cīrule grib būt neatkarīga no konvenciālisma. Viņa rada jauna paveida dejas mākslu, kas tuvojas baletā un plastiskās dejas sintēzei. Cittautu prese jau toreiz cildina Cīruli: "Brīnumainā Berlīnes operas pirmā dejotā Cīrule sniedz dejas, kas pilnīgi balstās uz dvēseles kultūru. Katrs pārdzīvojums ir ietērpts īstajā žestā, un ķermeņa ritmiskā perfekcija ļauj mums līdz galam atminēt komponista nodomus ...". "Viņas deja visā pilnībā pauž moderno intelektu. Tā ir Bodlērs dejā. Viņas māksla ir cilvēka esmes atzīšana dvēseles tūkstots maiņās ...". „lr jātic Dievam, lai varētu dejot ar šādu nobeigtību, ekstāzes intensitāti, ar šādu atdošanos savai mākslai un ticību savai sūtībai..."
Mīla Cīrule ir krievu dejotāja Berlīnē, vācu — Vīnē, franču — Itālijā, un internacionāla — dažādu valstu filmās. Un tikai tad, kad tā ir sasniegusi slavas kalngalus, Cīrule uzdrošinās teikt, ka viņas šūpulis ir kārts mazajā Latvijā. Bet dzimtenē viņu nesaprot. Viņas māksla pie mums ir neparasta, mēs pārāk uzsveram mūsu nacionālo elementu visās mākslās, nevēlēdamies redzēt mākslas universālo raksturu.

Kara laikā Vīnē man bija izdevība runāt ar kādu turienes operas čellistu — Cīrules cienītāju, kas atminējās to dienu, kad viņas menadžeris bija paziņojis, ka nu viņai dota iespēja uzstāties uz savas dzimtenes skatuvēm. "Cīrules zaļajās acīs bija neredzēts mirdzums," stāstīja sirmais mūziķis. „Ar saviem slaidajiem pirkstiem tā satraukti mēģināja noraust asaras. Viņa devās atpakaļ uz dzimteni, ko reiz atstāja ar vienu rubli kabatā, lai meklētu pasaulē laimi. Apziņa, ka nu beidzot ļaudis dzimtenē teiks — lūk tā ir mūsu Mīla, ka beidzot arī mājās viņa kaut ko nozīmēs, — tā darīja viņu laimīgu kā bērnu."

Mīlai Cīrulei joprojām daudz ko darīt. Jāapmāca jauni dejotāji, jāvada ansambļi - gan neapzinīgu bērnu, gan apzinīgu mākslinieku. Viņa uzrakstījusi arī libretu lielam baletam, pati zīmēdami arī tā ietērpu. Vēl vajadzīga tikai mūzika, un šis darbs, gribētos teikt — dejotājas mūža darbs — būs radis savu piepildījumu. Bet ar šīm izredzēm māksliniece vēl nebūt nav apmierināta. Mīla Cīrule, kas šad tad arī glezno, tagad cieši ir pieķērusies skulptūrai. Un jau pirmie izstādītie darbi tai sagādā jaunus panākumus. (Latvija, 04.06.1955)

-----

No jūnija līdz augusta beigām Kannās Miramāra pilī notiek jaundibinātās starptautiskās keramikas akadēmijas kongress un pirmā starptautiskā keramikas izstāde, kurā piedalās 42 valstis. Arī Padomju  savienība un ... Latvija! Rīkotāji bija lūguši pārstāvēt mūsu dzimteni Parīzē dzīvojošo Mīlu Cīruli, kura, kā jau ziņots, guvusi panākumus Parīzes Grand Palais rīkotajā neatkarīgo mākslinieku izstādē. Četri Cīrules darbi izstādīti tai pašā stendā, kur vieta paredzēta arī Padomju savienības keramikai, bet tā izstādes pamājās dienās savus eksponātus līdz Kannām vēl nebija nogādājusi. Blakus uzrakstam URSS lepni stāv Lettonie. (Mākslinieku avīze, 14.02.1964)