Tērvetes Nameisis, pazīstams arī kā Namejs, Nameitis, bija Tērvetes zemgaļu vecākais, vēlāk visas Zemgales ķēniņš un brīvības cīņu vadonis. Viņš valdīja visā Zemgalē, izņemot vācu okupēto Mežotnes pilsnovadu. Pieminēts Vecākajā Livonijas atskaņu hronikā un Moliānas Franciska izmeklēšanas protokolā (1312), kur dēvēts par Zemgales ķēniņu (senvācu: kunic, latīņu: rex). Kritis krusta karos ar Vācu ordeni Lietuvā vai Prūsijā pēc 1281. gada.

Personvārda rakstība un cilme

Vēsturnieku un valodnieku vidū nav vienotības par pareizo Zemgales valdnieka vārdu, tāpēc sastopami vairāki varianti — arī Nameiķis, Nameiks, Nameitis. Populārākās formas ir Nameisis un Namejs, kas nav pretrunā ar baltu valodu personvārdiem, piemēram, Nameišis, Nomeisz. Taču, vadoties no Nameiša apzīmējuma kādā 1312. gada dokumentā — Nameyxe  —, daļa vēsturnieku viņu sauc par Nameiķi vai Nameiku.

Arī šī forma no valodniecības viedokļa ir attaisnojama un, iespējams, bijusi sākotnējā, ar nozīmi — „pie mājas piederošs”, „savējais”.

Dzīves gājums

1272. gada 6. jūnijā Nameisis bija zemgaļu dižciltīgais un viens no tiem „zemes vecajiem”, kas Zemgales vārdā noslēdza mieru ar Livonijas ordeni un Rīgas arhibīskapu. Saskaņā ar līgumu, vācu soģi trīs reizes gadā ieradās Zemgalē, lai ievāktu nodokļus. Nameisim kā zemgaļu karalim ordeņa brāļi rādīja „daudz goda un cienības”.

1279. gadā Nameisis pēc ordeņa sakāves Aizkraukles kaujā noslēdza līgumu ar lietuvju valdnieku Traidenu un maijā zemgaļi ieņēma vācu okupēto Tērvetes pilsētu, bet pēc dažu dienu cīņām arī pili. Sagūstītos vācu bruņiniekus aizsūtīja uz Lietuvu, bet vācu soģi sodīja ar nāvi. Īsā laikā krustneši tika izdzīti arī no citiem zemgaļu pilsnovadiem, izņemot Mežotni.

1279. gada vasarā ordenis atriebjoties veica sirojumus Tērvetes un Dobeles pilsnovados. Rudenī karalis Nameisis ar negaidītu uzbrukumu mēģināja ieņemt Rīgu, bet spiegu informētie krustnešu spēki sagaidīja zemgaļus pie Lielupes. Nameisis guva uzvaru šajā kaujā un sagūstīja ordeņa maršalu.

1281. gadā krustneši no jauna uzbruka Dobelei, taču ar lietuviešu palīdzību tika sakauti. Augustā apvienotais krustnešu karaspēks (14 000 vīru) ar kara mašīnām uzbruka Tērvetei. Nameisis nespēja pretoties pārspēkam un ar Rīgas prāvesta starpniecību tika noslēgts jauns miera līgums ar vāciešiem. Līgums noteica, ka zemgaļi paturēja savas pilis, bet maksāja nodokļus (kunga tiesu) un pieņēma vācu soģus. Ordenis nebija pilnībā apmierināts ar šādiem līguma nosacījumiem un ar viltu, ielūdzot uz dzīrēm, nogalināja zemgaļu vecākos.

1281. gadā Zemgales karalis Nameisis devās uz Lietuvu, lai kopā ar Traidenu cīnītos pret Vācu ordeni Prūsijā pie Kristburgas. Par karaļa Nameiša tālākajām gaitām ziņu nav, domājams, ka viņš gājis bojā cīņās Prūsijā.

Nameisis latviešu kultūrā

Arheoloģiskajos izrakumos Daugmales pilskalnā atrastais vītais sudraba gredzens tiek dēvēts par Nameja gredzenu. Nameisis kā zemgaļu brīvības cīnītājs attēlots Edvarta Virzas poēmā „Karalis Nameitis” (1925), Aleksandra Grīna romānā „Nameja gredzens” (1931) un Laimoņa Pura tetraloģijā „Degošais pilskalns”.

Nameiša tēls un viņa cīņas pret krustnešiem izmantotas 2018. gada spēlfilmā "Nameja gredzens".