Natālija Kristīne Robiņa bija izcila tulkotāja.

Dzimusi Līgatnes Lielzanderos saimnieka Mārtiņa Robiņa ģimenē Beigusi V. Maldoņa ģimnāziju Rīgā.

1910.gadā saslima ar tuberkulozi, ārstējās Šveicē un studēja valodniecību Lozanas universitātē. Līdzstrādniece vairākos Šveices laikrakstos un Lugāno izdotajā starptautiskajā studentu žurnālā.

1915.gadā sāka vēstuļapmaiņu ar Jāni Raini un Aspaziju. Kādā vēstulē N. Robiņa raksta:

Nonācu pie gala slēdziena: dzīvot, lai varētu strādāt priekš mūsu mīļās, labās Latvijas. Mums jālūko savienoties un kopējiem spēkiem uzcelt garīgas gaismas, dailes un skaistuma pilis; tikai tad, ja mums tādas būs, mēs mūžīgi dzīvosim. – Es gribētu pievienoties Jūsu lielajam darba laukam, varbūt, ka es varētu kaut ko darīt – pie mājas celšanas jau kaļķu sijātājs arī ir vajadzīgs.

Publicējusi patriotiskus rakstus par Latviju un latviešiem Šveices presē. Tulkojusi franciski Raiņa apceres.

No 1915.gada augusta pusgadu dzīvoja Kastaņolā, pārrakstīja un tulkoja Raiņa rakstus laikrakstiem, rakstīja kritikas par Raiņa darbiem un viņa piecdesmitgadē ievietojusi jubilejas rakstu Lugāno žurnālā Coenobium. 1917 N.

Bet Natālijas Robiņas veselība pasliktinājās. Viņa devās ārstēties kalnos uz Montānu. Tur iepazinās ar franču rakstnieku un žurnālistu Kamilu Mobēru (Camille Maubert) un ieinteresēja viņu par Raiņa daiļradi. Savas dzīves pēdējās nedēļās tulkojusi franciski Raiņa lugas Uguns un Nakts parindeņus, pēc kuriem Mobērs izveidoja literāru tulkojumu un no 1922.–23.gadam publicēja to Parīzes žurnālā La nouvelle Journée. 

Natālija Robiņa mira ar tuberkulozi Mjēžā, Šveicē, turpat apbedīta.

Avots : Līgatnes bibliotēka