Niks Matvejevs

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
13.02.1958
Miršanas datums:
27.04.2014
Apglabāšanas datums:
06.05.2014
Kategorijas:
Dziedātājs, Džeza muzikants, Muzikants, mūziķis, Rokmūziķis
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

Latviešu rokmūzikas leģenda - Niks Matvejevs.

Spēlējis ansamblī "Sīpoli", bijis kora "Sindi putnu dārzs" dalībnieks.

Vien tāpēc vien - Niks Matvejevs


2001.gadā kopā ar dziedātāju Mariju Naumovu izdotais disks "Ieskaties acīs" saņēmis apbalvojumu "Zelta disks".

Sīpoli - Dvēselīte

"Kvazimodo dziedājums"mūz.Zigmars Liepiņš,vārdi Kaspars Dimiters,dzied Niks Matvejevs

MĀRTIŅŠ BRAUNS - NIKS MATVEJEVS - Dziesma par spēli (Dvēselīte) / Song about the game - 2003

Kvazimodo dziedājums. Niks Matvejevs

Lielu viņa talanta pielūdzēju atzinību mūziķis izpelnījās par Kvazimodo lomas izpildījumu operā "Parīzes Dievmātes katedrāle".

2001. gadā kopā ar dziedātāju Mariju Naumovu izdotais disks “Ieskaties acīs” saņēmis apbalvojumu “Zelta disks”.

Piecu bērnu tēvs

"Man visi bērni ir dokumentos ierakstīti, par ko pasu daļā brīnījās, sakot, ka pirmo reizi tādu vīrieti redzot, kas visus bērnus atzīst,” kādā intervijā atminas Niks. No pirmās laulības Nikam ir divi dēli, bet otrajā laulībā ar Ilonu dzimušas trīs meitas.

***

 

Viens lats par burtu – Niks Matvejevs reiz pajokojis, kad viņam jautāts, cik maksās viņa ierunāta reklāma. Darījums noticis. Niks ierunājis divus teikumus, un honorārs sanācis aptuveni tāds kā parasti par šādu reklāmu ieskaņošanu. Pagājis gads. Atskanējis telefona zvans. Tā pati sieviete stāstījusi, ka ir uztaisīta dokumentāla filmiņa, pusstundu gara, un tās veidotāji ļoti gribot, lai Niks atkal ierunā tekstu, jo ļoti patīkot, bet vai nevarot nolaist honorāru, jo vairākus tūkstošus viņi nevarot atļauties. Niks, sen aizmirsis reiz nosaukto honorāra matemātiku, atbildējis: kādus tūkstošus? Viņa: jūs taču teicāt – lats par burtu...

Hipijlaiku domāšana

Vienīgais Sīpolu dalībnieks, kurš grupā ir kopš tās pirmsākumiem 70. gadu vidū, basģitārists un varenās vai – ja dziesma prasa – maigās balss īpašnieks, liekot lietā savu stāstnieka talantu, ko krāšņo ne vien izteiksmīgās intonācijas, bet arī atbilstoša mīmika un žesti, tūliņ pāriet pie nākamā stāsta par savu saskari ar reklāmas pasauli. Reiz viņam prasījuši ierunāt desmit viena reklāmas teksta variantus.

"Domāju: kas es – idiots – desmit reizes tur runāt? Paņēmu, ierunāju vienu, pārkopēju desmit reizes un aizsūtīju. Domāju: ja uzraus, teikšu, ka tehniķis visu sajaucis un es viņu atlaidīšu – atmazka ir. Pēc kāda laika man zvana un saka: tā, klients izvēlējās – pirmais teikums līdz pusei no pirmā varianta, nākamie četri vārdi no desmitā, bet atlikušais vislabāk sanācis sestajā… Es domāju, ka tagad mani nes cauri. Neko neteicu – kāpēc man jāsaka? Atbildēju, ka tūliņ samontēšu. Pēc stundas aizsūtīju vēlreiz to vienīgo variantu un saņēmu atbildi: nu, tagad pavisam cita lieta! Iedomājies, tur sēž divas firmas sekretāres, ģenerāldirektoriņi, kuriem vispār darīt nav ko, un tad visi uzreiz piedalās spriešanā, kas labāk derēs. Citreiz padiskutē: kas tad tagad tā mūziku raksta! Vajag tādu dinamisku, lai uzreiz visi atceras un dzied vai svilpo līdzi,"

aizrautīgi stāsta Niks, ar īpaši ironisku aizkustinājumu izrunājot vārdu "ģenerāldirektors", kad iepriekšējo Rātslaukuma krodziņu CanCan, kura menedžere pilnā nopietnībā aicināja izrunāties ar ģenerāldirektoru, kurš pieņemšot lēmumu, vai drīkstam viņu telpās fotografēt un intervēt, esam atstājuši un iekārtojušies iepretī esošajā Taizemes restorānā.

"Te varētu grāmatu rakstīt. Ja pieiet ar tādu humoru, baigi forši – garlaicīgi nav. Eju uz tādu omulības klubu, kur visādi rakstnieki un citi radoši cilvēki nāk. Ērikam Hānbergam bija ideja, ka man jāraksta, un es tā kā piekritu, bet laika nav. Var būt tāpat kā ar ierakstiem – tagad nav laika, un pēc tam būs žēl,"

saka Niks, ar nenotikušajiem ierakstiem domājot tieši grupas Sīpoli studijas ierakstus 70. un 80. gados, kuru patiešām tikpat kā nav. Ir vienīgi divas tolaik izdotās vinila plates – viena ar sīpolu uz vāka un otra ar izrādes Mauglis mūziku – Sīpolu līderis un komponists Mārtiņš Brauns gadiem ilgi turējies pretī šo ierakstu izdošanai kompaktdiska formātā.

"Sīpoliem, vismaz mums ar Mārtiņu, bija tāda hipijlaiku domāšana – ieraksts skaitījās kaut kas slikts, neīsts. Koncertnieks – jā! Mēs tos ierakstus, latviski runājot, piekāsām. Kaut ko piedāvāja, taču mēs: nē, kam tas vajadzīgs? Tagad ir žēl. Daudz kas aizgājis nebūtībā."

Spekulantu labie nedarbi

Pa pasauli klīst neskaitāmi Sīpolu koncertieraksti, daļu no tiem Draugiem.lv mūzikas sadaļas profilā līdz ar detalizētu biogrāfiju ievietojis ilggadējais, nu jau bijušais grupas skaņu režisors Guntis Veisbergs. Par daļu no ierakstiem, kuri saglabājušies, jāpateicas padomju laika ierakstu spekulantiem.

"Ar Sīpoliem radio pa nakti iespēlējām Maugļa pavadījumus aktieriem un iedziedājām, lai viņi var mācīties. Beidzām piecos, un desmitos no rīta pie Jaunatnes teātra durvīm man viens prasa: Maugli nevajag?

Es: ko? Viņš mani atpazina un uzreiz aizbēga. Tur tiem večiem bija no māstera maģa uz augšu vadi izvilkti, un visu, kas nāk ārā, viņi uzreiz paralēli dabūja. Un zibenīgi pārrakstīja – te var pamācīties! Cik profesionāli vajadzēja strādāt, lai piecās stundās to tiražētu. Prieks! Man nekas nav pret viņiem. Es to pat par zādzību neuzskatu. Lūk, jau tad – komunistu laikos – latvieši ļoti alka biznesa."

90. gadu sākumā, mainoties laikiem un iestājoties kapitālismam, Nikam pat bijušas domas pamest mūziku pavisam, taču nekas nav sanācis. Kaut kādus divdesmit gadus notupējis studijā, kur bijis ļoti daudz darba – mūzikas rakstīšana un aranžēšana kino, teātrim, reklāmām.

"Tas tevi iesūc, un arī naudiņu nopelni, taču tā adrenalīna, kas koncertos, tur nav. Vispār mūzika ir sifiliss visīstākais. Vēl trakāk! Tajā ir ļoti viegli ieiet, bet grūti iziet ārā. Tas pat nav iespējams! Ja reiz to vīrusu esi dabūjis, tad viss. Tāpēc daudzi kļūst nelaimīgi. Zinu vairākus ļoti talantīgus cilvēkus, kuri ir bez darba un dzer. Es viņiem īsti palīdzēt nevaru. Man arī gribējās aiziet no mūzikas 90. gados, kad visi kļuva par baņķieriem, mūziķi bija pēdējie sūdi, aktieri – vispār nevienam nevajadzīgi komedianti un cieņā bija tikai tie, kuri prata kaut ko nopirkt lētāk un pārdot dārgāk. Paziņu loks bija liels, un viens saka: nāc uz manu banku. Es domāju, varbūt tiešām? Nezini jau, kā vajag tanī kapitālismā. Taču tā arī nevarēju aiziet."

Meistarība veicina slinkumu

Tagad Nika Matvejeva attiecības ar Mārtiņu Braunu esot daudz koleģiālākas nekā agrāk. Viņi regulāri uzstājas divatā – Mārtiņš spēlē klavieres tik artistiski, kā tikai viņš viens to prot, brīžiem liekot lietā arī savu balsi, un Niks dzied. Gan blūzu, gan Sīpolu repertuāru, pa vidu arī izrunājoties publikai par prieku.

Grupas aktīvās darbības periodā viss ir bijis… Kā jau grupā.

"Kā Janka Grodums teica: normāli Līvi – tie ir sakāvušies vai sastrīdējušies Līvi – spēlējam kopā, bet nerunājam. Mani principā neinteresē virtuve. Mēs taču īsti līdz galam nezinām, kā ar bītliem bija. Varbūt Stārs tur visus aranžējumus taisīja? Tas mums nemaz nav jāzina. Es, piemēram, esmu labā formā un arī visus pēdējos diskus esmu iedziedājis laivā, dzīvajā – vienā piegājienā. To mēdzu nožēlot, taču esmu slinks. Atnāku un nodziedu visu disku divas reizes. Viens variants sanāk labāks, un to visu ieliek. Neko nepārdziedu, kamēr cits pa zilbēm dzied pusgadu. No tā nekas nemainās. Varbūt viņam tas rezultāts ir labāks, tīrāks, vai kā to sauc, taču tā jau ir virtuve, kā tas ir panākts. Nevienu neinteresē, vai Led Zeppelin blūza ģitāras solo trenējās gadiem vai iespēlēja uzreiz – svarīgs ir rezultāts. Es atnāku un klausos: baigi labi. Man saka: viņš nav talantīgs, viņš katru dienu sit bungas un tikai šito ir iemācījies. Cepuri nost, ka viņš to ir iemācījies! Cits ir ļoti talantīgs, un viņam vispār nav jāmācās, taču mani tas īstenībā neinteresē. To es saucu par virtuvi, kas ir katram kolektīvam. Ja ir rezultāts, man nav svarīgi, vai tas ir panākts ar teroru, lamāšanos, draudzību vai vēl kaut ko. Mums ar Sīpoliem, ja nebija koncertu, bija mēģinājumi – gandrīz katru dienu. No rīta brauc kā uz darbu – četras stundas mēģis, un pēc tam dari, ko gribi. Bez tā pat nevarēja dzīvot. Tajos mēģos īsti pat darīt nebija ko, taču tik un tā braucām, paklausījāmies koncerta ierakstu, paanalizējām, vai kaut ko nevajag savādāk, jo nevaru kādu gājienu izspēlēt – ir jādzied."

7. marta koncertā sākumā (Niks piebilst: "Sauksim to par klausāmo daļu") skanēs svīta Alberts pilnā garumā, pēc tam izvilkumi no dažādām programmām – no Maugļa kādas trīs četras dziesmas, Zirgs, kas naktī dzied, Hārlema, blūzs…

"Vairāk tāda dejojama mūzika – centīsimies to otro pusīti taisīt jautrāku un ar pazīstamākām dziesmām. Ar Dvēselīti, Mammu, es gribu, Daugaviņu."

Pagale žiguļa vietā

80. gadu sākumā, jau kļuvuši pazīstami, Sīpoli sāka savu krogu periodu. Tas bija ne vien veids, kā nopelnīt naudu kvalitatīvai koncertu aparatūrai, bet arī laba skola, protams, netrūka arī piedzīvojumu, ko vērts atcerēties. Piemēram, šis, pateicoties kuram Niks vienā vakarā tika pie jaunas basģitāras:

"Spēlējām Jūras pērlē – tas bija krievu atpūtnieku restorāns. Vajadzēja samācīties visas kara dziesmas, lai nopelnītu. Spēlējām itāļus, angļus un rokenrolu, taču mums nāca prasīt: kas tā par figņu, ko jūs te spēlējat? Nezināt Gde že moji druzja odnopolčaņe? Atver kladīti vaļā un nodziedi. Uzreiz reakcija – brīnišķīgi muzikanti! Ziemā krogs tukšs. Pirmdien, otrdien aizņemti četri pieci galdiņi, ne vairāk. Ierodas cilvēks gumijas zābakos, apsēžas – gribēja vest šo ārā, taču viņš pasūtīja visdārgāko konjaku, kaut kādus ikrus. Pienāk pie mums – iedod simts rubļu. Tukšā dienā – jau ir nopelnīts! Nepaspēj nospēlēt vienu dziesmu, viņš jau dod otru, tad trešo, ceturto, desmito simtnieku. Oficiantiem arī visu laiku pasūta visdārgāko dzērienu, uzreiz samaksā un saka: atjaunojiet. Vārdu sakot, cilvēks neieredzēja naudu, gribēja tikt no tās vaļā. Mēs tur apjukuši – jau pilnas kabatas, vairs nav kur bāzt to naudu, taču nekādu aizdomu nebija. Pēkšņi kaut kāds bardaks – ielaužas pilns ar miličiem. Zvaigznes spīd – kaut kādi pulkveži saskrēja. Izrādījās, ka viņš krājkasi bija apzadzis. Miliči bijuši jau uz pēdām, viņš zināja, ka ņems ciet, un nolēma uz atvadām normāli padzīvot. Miliči prasa: vai viņš te nemētājās ar naudu? Zāles pārzinis: nē, nē, mēs jau paši gribējām zvanīt – sēž tāds aizdomīgs, neko neēd, neko nedzer. Dāsnais viesis smejas un rāda, ka forši – malači! Tā arī mums to naudu neatņēma. Nauda bija liela, un es uzreiz ģitāru nopirku. Oficiante gribēja nošauties: cik? Basģitāra – 4000 rubļu? Tu vispār saproti? Piecus tūkstošus žigulis maksā! Tu esi idiots pilnīgs? Šitā te pagale! Viņai to nebija lemts saprast. Es paraustu plecus un saku: muzikanti – ko tu gribi – idioti!"

Ezītis Austrumu robežā

Uz interviju Niks atnāk pēc mēģinājuma klubā Austrumu robeža, kur top izrāde Ezītis miglā kopā ar aktieriem Mārtiņu Vilsonu un Arni Līcīti. Pēc tā paša Sergeja Kozlova darba motīviem tapusi arī slavenā filmiņa.

"Multene ir šedevrs, kādi sanāk reizi tūkstoš gados, – tajā ir fenomenāla mūzika, bilde, tēma, pat tā pusdziedošā balss, kas visu komentē. Tā ir māksla izredzētajiem, taču patīk pilnīgi visiem, vai tu esi muzikants vai sargs. Tā ir reta parādība. Ar multeni izrādei nav nekāda sakara, tikai personāži tie paši. Mārtiņš Vilsons un Arnis Līcītis – viens lācītis, otrs ezītis. Abi baigie čomaki, taču vienam vienmēr ir taisnība. Par cilvēku attiecībām. Ir gan konflikti, gan jautras situācijas. Es spēlēju ģitāru – esmu vienubrīd zaķis, vienubrīd pauguriņš. Ir arī kādas piecas dziesmas, ko mēs visi dziedam. Dramatizējumu Mārtiņš Vilsons pats uzrakstīja. Iestudēsim arī krievu valodā – šodien bija jau atbraukuši čaļi no Jarsolavļas. Arnis un Mārtiņš – viņi abi Krievijā ir baigi pieprasīti, un gali ir. Arnim Krievijā ir fanu klubs, kurā miljardiem cilvēku. Turklāt Krievijā Ezītis miglā ir brends – neba kā Meistars un Margarita, bet arī. Man patīk Austrumu robeža – arī pēc izmēra. Es domāju, ka tā ir teātra nākotne. Eiropā jau iet uz to pusi – lielie klapējas ciet, jo pēc tā pompozuma vairs nav pieprasījuma – tas ir bezmaz kā televizoru skatīties, un tad paliek kamerteātri. Tas ir arī grūtāk – kad esam pavisam tuvu, kā mēs tagad sēžam, uzreiz var redzēt, ka melo."

Neproti – nemāci citus!

Niks pats bērnībā esot bijis slinks skolnieks – mācoties akordeonu, centies izmētāt pa māju notis, lai izskatās, ka daudz spēlējis, bet pats gājis ar puikām futeni spēlēt.

"Laikam tas talants bija pietiekami liels, lai varētu visu skolā kaut kā nokārtot nemācoties. Līdz kaut kādam brīdim, kad, protams, uzrāva. Mūzika man nāca vēlāk. Nesapratu, kāpēc man gammas jādzied. Likās, ka sūdus man māca. Kad Mediņos iestājos koledžā, tad jau zināju, ko gribu – spēlēju basģitāru ballītēs un gāju mācīties kontrabasu."

Tagad Niks pats pamāca jaunos dziedātājus, taču viņam ir savs priekšstats par pedagoģiju.

"Palīdzēju Samantai Tīnai sagatavoties Eirovīzijai – ne jau tā, kā pie mums visi pedagogi liek kaut kādus vingrinājumus dziedāt – āaāaā –, to taču mājās var darīt, nevis iet maksāt naudu un baurot pie klavierēm. Atnācu uz vienu mēģi un riktīgi ņēmu dziesmu pa frāzēm – tikai tad ir jēga. Iepriekš jau gatavoju viņu uz Baltkrieviju (pērn Samanta piedalījās festivālā Slavjanskij bazar Vitebskā, kurā ieņēma pirmo vietu – U. R.). Es jau sagatavoju tā, lai vinnē. Pie mums ir izveidojies tāds jocīgs priekšstats, ka labs dziedātājs vai komponists nevar būt labs pedagogs un izcils hokejists nevar būt labs treneris. Tas taču ir absurds! Tev ir nevis jāstāsta, bet jāparāda. Ja es esmu labs hokejists, man jāmāk tev parādīt, nevis zīmēt shēmu, kā tas jādara. Tāpat ar balsi. Parādi – un lai mēģina atdarināt. Tas varbūt skan par rupju, taču kā tu vari iemācīt, ja pats to neproti? Manā jaunībā paši kaut kā mācījāmies no ierakstiem, no kolēģu koncertiem, katru dienu kaut ko darījām, kaut ko kopējām, kamēr sapratām, kā viņi to dara. Tagad tas vairs nav tik aktuāli, taču tā pašmācība bija feina. Mācīties no pasaules labākajiem piemēriem nevajag kautrēties. Kad nebija rokmūzikas, klasikā visi darīja tāpat – cits no cita mācījās. Tagad ir daudz lielāka bagāža. Es uzskatu, ka mūsdienu autors nevar neņemt vērā rokmūzikas kultūru – ja tu to nezini, tev vispār nav ko darīt. Man bija gadījums – lūdza producēt kādam puisītim dziesmu. Es negribēju, taču mani pierunāja – esot foršs puisītis, kurš netiek galā. Puisītis tiešām skolots – dziedāja kaut kādu ārzemju gabalu. Vienā vietā viņš netiek pāri – kaut kāds lēciens, un viņš grib tur bļaut. Es saku: vienkārši, kā iesāki, tā turpini – dziedi tā, kā tu runā, jo pirms tam vēl augstāku noti ņēmi. Viņš prasa, lai pasaku kādu piemēru no ārzemēm. Es saku: kā Pols Makartnijs dzied Yesterday. Viņš saka – nezinu tādu. Man bija tāda škrobe: ai, dziedi, kā gribi! Paņēmu un aizgāju prom. Bez rokmūzikas bāzes tu nevari arī akadēmisko mūziku komponēt, jo nebūs draiva, nebūs elastības – tāpēc tagad bieži ir tā, ka nostājas un, kā atver rori, tā arī nobeidz. Ja man tas stundu jāklausās – nē, negribu! Mūzikai ir jābūt dzīvai, daudzpusīgai. Vienalga, kā tu to dari – kliedz vai čuksti –, galvenais, lai mani sasniedz tas, par ko tu runā."

Citāti no: http://muzikaspasaule.lv

Avoti: news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Uģis BrikmanisUģis BrikmanisDraugs02.10.195609.08.2018
        2Aivars BrīzeAivars BrīzeDraugs25.12.196122.10.2013
        3Aldis LangbaumsAldis LangbaumsPaziņa12.08.195821.11.2012
        4Uģis  RūķītisUģis RūķītisPaziņa24.12.196014.11.2014
        5Dainis VirgaDainis VirgaPaziņa05.12.196626.07.2003
        6Jānis GrodumsJānis GrodumsPaziņa10.06.195815.06.2010
        7
        Juris JakovļevsPaziņa13.08.195126.07.2003
        8Vizma BelševicaVizma BelševicaDomu biedrs31.05.193106.08.2005
        Birkas