Oļģerts Grosvalds  latviešu žurnālists, mākslas kritiķis, politiķis un diplomāts, būdams Latvijas ārlietu dienestā 43 gadus (1919-1962). Viņš bija Latvijas sūtnis Francijā, Beļģijā un Nīderlandē (1921-1924), Somijā (1925-1930), Polijā un Rumānijā (1930-1934), Austrijā (1930-1933), Ungārijā (1932-1934), Francijā, Spānijā un Portugālē (1934-1940).

Viņš bija pēdējais Latvijas brīvvalsts sūtnis Francijā un pēc tam okupētās Latvijas sūtņa statusu saglabāja līdz pat mūža galam, jo Francija, kā vairums demokrātisko valstu neatzina PSRS veikto Latvijas okupāciju.

Gleznotāja Jāzepa Grosvalda vecākais brālis.

Oļģerts Grosvalds dzimis Rīgā 1884. gada 25. aprīlī (pēc vecā stila 13. aprīlī) zvērināta Rīgas advokāta Frīdriha Grosvalda ģimenē.

Studēja filoloģiju Tērbatas (pēc citiem avotiem Tērbatā studējis vēsturi 1903-05, tad turpina Parīzē), Parīzes, Berlīnes un Minhenes universitātēs, kur 1912. gadā ieguva Dr. phil. zinātnisko grādu.

Tērbatā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. Pēc tam viņš atgriezās Rīgā un līdz 1917. gadam strādāja kā žurnālists un mākslas kritiķis.

Pēc Latviešu Nacionālās Padomes izveidošanas 1918. gadā viņš kļuva par tās sekretāru ārlietu nodaļā un par Latvijas Tautas padomes locekli no Latviešu Zemnieku savienības.

Oļģerds Grosvalds 1919. gada februārī kļuva par Latvijas delegācijas pie Parīzes miera konferences sekretāru un dažus mēnešus vēlāk – par Latvijas valdības delegācijas vadītāju Francijā. Zigfrīds Anna Meierovics aicināja diplomātiskajā dienestā arī Oļģerda jaunāko brāli Jāzepu viņa valodu prasmju un intelekta dēļ, kā arī saskatot viņā diplomātam nepieciešamās īpašības.

Oļģerds rakstīja Jāzepam: „Ka Tu varētu mums būt ārkārtīgi derīgs – par to vārdam nav vietas. Valodu prašana un uzstāšanās, zināms politisks un diplomātisks takts, formas un izglītība – tās ir īpašības, kas te pirmā kārtā krīt svarā.”

No 1919. gada jūlija Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis, rezidējošais ministrs, no 1921. gada maija līdz 1924. gada augustam sūtnis Francijā. Sūtnis arī Beļģijā un Nīderlandē (1921–1924).

1925. gada maijā–septembrī vadīja Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļu. Bija sūtnis Somijā (1925 – 1930), Polijā un Rumānijā (1930 – 1934), Austrijā (1930 – 1933), Ungārijā (1932 – 1934) ar rezidenci Varšavā. No 1934. gada septembra sūtnis Francijā un Spānijā (rezidence Parīzē).

1940. gada vasarā pēc Francijas un Latvijas okupācijas kopā ar A. Petēna valdību un diplomātisko korpusu no Parīzes pārcēlās uz Višī, vēlāk dzīvoja Nicā. Neatzina padomju okupācijas laika Latvijas PSR valsts varas un pārvaldes iestādes par likumīgām un nepakļāvās to lēmumiem.

Pēc Otrā pasaules kara beigām turpināja vadīt Latvijas sūtniecību Parīzē, saglabājot personisko ministra titulu un saņemot Francijas Ārlietu ministrijas ierobežotu atbalstu.

Piedalījies Latvijas diplomātisko pārstāvju sanāksmēs.

Miris 1962. gada 12. septembris un apglabāts Perlašēzas kapsēta Parīzē vietā, kura tika nopirkta, bet netika izmmantota, kad mira viņa brālis Jāzeps. Tā kā vēlāk par vietu nevens vairs nemaksāja, pelni izkaisīti Jardin du Souvenir. Oļģerts bija precējies ar nīderlandieti, bet bērnu viņiem nebija.

Grosvaldu ģimene no 19. gs. vidus līdz 20. gs. otrajai pusei devusi nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūras un sabiedriskās domas veidošanā. Pamatoti varam runāt arī par ieguldījumu diplomātijas veidošanā, jo no Grosvaldu ģimenes nāk vairāki diplomāti. 1919. gadā, Latvijas Republikas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica aicināti, brāļi Oļģerds un Jāzeps ienāca diplomātijā, kaut arī bija guvuši ar mākslu saistītu izglītību un darbojās mākslas laukā.

Avots: Latvieši un latvietes Krievijas augstskolās. Jelgava, 1908.