Rotkalis. Studentu korporācijas Fraternitas Imantica biedrs.

Šī gada 17. janvārī veļu saimei pievienojās Oļģerts Kutcers - daiļamatnieks, rotkalis, jaunatnes audzinātājs neskaitāmās 2x2 un 3x3 nometnēs, sabiedrisks darbinieks, ilgus gadus bijis da žādos amatos Bostonas latviešu organizācijās. Viņš 1998. gadā atgriezās Latvijā, un viņa dzīves gaitas beidzās Rīgā.
Oļģerts Kutcers dzimis 1925.gada 15. janvāri Zebrenē, bēgļu gaitas aizvadījis Virburgas nometnē Vācijā, ASV ieceļojis 1951. gada beigās un apmeties Bostonā.
Oļģerta Kutcera pēdējās gaitas šai saulē gleznaini aprakstīja Vija Bērziņa vēstulē "Piektvakara pudurim" Bostonā. Oļģerts bija viens no ši pudura dibinātājiem un vairākus gadus tā vadītājs. Vienā no "Piektvakara" saietiem Vija no Latvijas iepazinās ar Oļģertu, un toreiz dzima patiesa draudzība, kas vēlāk turpinājās Rīgā. Vija Bērziņa stāsta: "Pavasaris Rīgā šogad nāca negribīgi. Pārsvarā auksts, lietains. Taču 14. maijs uzausa skaidrs un saulains, un diena izvērtās vasarīgi silta gan dabā, gan ļaužu sirdīs. Todien Oļģertu Kutceru - mūsu tautieti, draugu, paziņu, rotkali un izcilu cilvēku guldījām senču kapsētā. Kopš janvāra urna ar Oļģerta mirstīgām atliekām gaidījusi skaisto dienu, kad urnu aizvestu uz viņa dzimto Zebreni. Pavadīt Oļģertu pēdējā gaitā sabraucām krietns pulciņš - ap 30 cilvēku. No tuviniekiem jāpiemin Baiba Macpāne ar ģimeni. Viņa ar lielu sirsnību un izpratni rūpējās par Oļģertu daudzus gadus. Izvadīšanas rituālu vadīja Inta Jansone no Dobeles dievturu "Pudura", Ilga Ķipsne un Ingmāra Elferte - visas Zemgales tautastērpos, skaistām, skaņām balsīm. Pavadītāju gājiens uz vecajiem Zebrenes kapiem izvērtās diezgan garš, korporācijas Fraternita lmantica karogu klāja sēru pārvalks. Oļģerta pelnu urnu nesa viceseniors Gatis Prūsis, līdzās gāja Baiba Prūse ar medus podiņu, ko vēlāk guldīja kapā. Gar vecās baznīcas mūriem devāmies uz senu kapu kalniņu. Kapi ir vairāk nekā 200 gadu veci, te aug simtgadīgas liepas, milzīgas tūjas un citi koki. Gadsimtu vētrās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē izpostīti vecie baronu kapi. Sagāzusies čuguna krusti, režģi. Šie kapi vairs netiek kopti, jo dzimtas izmirušas vai izkaisītas pasaules vējos. Kapu kalniņā aug zilas kapu mirtes, laika gaitā tās pārklājušas visu kalnu kā zaļš paklājs ar zilām ziedu actiņām. Saulīte, ēnas, simtgadīgi koki un klusums, liels miers.  Uz Oļģerta senču kapa krusta ir uzraksts - Bērku familija. Inta Jansone un "Pudura" sievas sāka izvadīšanu, gan runājot, gan dziedot tautasdziesmas. Inta stāstīja par nelaiķa dzīves gājumu no "Bērku" mājām Zebrenē: jaunību, kara gadiem, dzīvi un darbu svešumā un atgriešanos mājās. Daudzpusīgs un svētīgs bijis Oļģerta sabiedriskais darbs tautiešu kopās Amerikā, rīkojot Dziesmu svētkus un citus godus, 2x2 un 3x3 nometnēs ASV un Latvijā. Akadēmiskās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas pārstāves Venta Kocere un Anna Šmite uzsvēra, ka Oļģerts daudz un nesavtīgi palīdzējis tautiešiem Latvijā. Skanot izvadīšanas dziesmām, urnu ielaida kapā, Baiba līdzi deva medus podiņu, Imanticas krustdēli kapu aizbēra. Kopiņu klāja ziedi, tai pāri aizlidoja kamene; putniņš vecajā liepā dziedāja un dziedāja, tad atskanēja kraukļu "orķestris". Un pilnīgā klusumā nočīkstēja koki... Daba godināja aizgājēju.
Ar Oļģerta darinātajām rotām rotājas meitas un sievas tālajā Amerikā Dziesmu un citos svētkos. Arī te, Latvijā - Baiba, Anna Šmite un es bijām rotājušās ar viņa dāvinātām rotām. Prieks, ka savu māku viņš nodeva citiem, skolodams jaunos. Oļģerts Kutcers ar savu vareno augumu un īpatnējo humoru allaž rotājis arī sabiedrību, kurā darbojās.
Korporācijas zēni sola palīdzēt un kopt sava filistra kapu. Taču visticamāk, ka visbiežākais viesis te būs Edvīns, jo viņš ir vienīgais, kas vēl šajos kapos kopj savu senču atdusas vietas. Šis vienkāršais, labestīgais latvietis te dzīvo visu mūžu (apm. 65 gadus) vecās baznīcas krogus ēkā, pētot sava pagasta vēsturi un tās ļaužu likteņus. Zina nostātus un teikas par šī vietām - Zebrus ezeru, Zebreni, vecajām muižām, baronu laikiem utt.
Palika degot sveces, izsmaržoja noliktie ziedi. Mēs braucām uz Bikstu "Dzirnaviņām", kur bija klāts bēru goda galds. Pie galda bijām 22 cilvēki, kavējāmies atmiņās. Anna Šmite atcerējās, ka, saņemot pirmo vēstuli no svešā kunga ar īpatnēju parakstu ar sejiņu un trīs matiņiem tūlīt sapratusi, ka tas ir cilvēks ar savu "es" un humoru un ka sazināties nebūs grūti. Tā tas patiesi ari noticis. Venta Kocere pastāstīja, kā, tiekoties Amerikā, apsprieduši uz vārdu līdzību. Korporāciju locekļi pieminēja aizgājēju, kas bijis labs cilvēks. Edvīns atcerējās, ka vairākkārt, ejot uz kapiem, dzirdējis kraukli "koklējam" - tik mūzikālas bijušas šīs skaņas arī šorīt.
Atmiņas un dziesmas ritēja bez steigas un trauksmes. Baiba teica, ka Oļģertam patikušas karavīru dziesmas, viņš bieži klausījies ieskaņojumus. "Pudura" sievas sāka ar tautasdziesmām, Imanticas vīri turpināja. Atvadoties kāds no jaunajiem zēniem apliecināja: "Nezinu, vai par bērēm tā var teikt, bet man patika. Priecājos, ka te biju." Jutos gandarīta, kā pēc labi padarīta darba. Mēs trijatā - Baiba, es un  Edvīns vēl aizbraucām uz Oļģerta dzimtajām mājām "Bērtiem". Māju jau vairs nav, tikai veca, liela lapegle, daudzstumbru liepa un citi diži koki liecina, ka te kādreiz bijušas mājas. Edvīns stāstīja, ka mājas bijušas lielas un bagātas. Kāds Oļģerta sencis visādi centies "pārtrumpot" pašu baronu, saimniecībā ieviešot dažādus uzlabojumus - darbarīkus, mašīnas utt., kas baronam gan neesot paticis. Izrakām smaržīgu vijolīšu ceru un aizvedām iestādīt uz Oļģerta kapa kā sveicienu no mājam. Lai guļ Dieva mierā mūsu draugs."

Avots: "Laiks", 27.08.2005

Jāsaka, ka šodien, 26.07.2016. kapa vieta ir nekopta un rakstā minētie kopšanas solītāji nav savu uzdevumu augstumos.