Savu pamatizglītību viņš ieguvis Latvijā, beidzot Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju un LU veterinārmedicīnas fakultāti. Pēc dienesta gaitām leģionā, ārsta leitnanta dienesta pakāpē 15. divīzijā bijis veterinārās rotas komandieris, bet pēc kara gūstekņu un nometņu laikiem beidzot nokļuvis Longailendā, pēc tam Floridā. Tur maizi pelnījis būvniecībā, savu brīvo laiku un mīlestību veltīdams rožu audzēšanai. Tā kā rozes prasījušas visu laiku un sirdi, nelielajā vietējā sabiedrībā maz darbojies, ja atskaita mūža organizāciju „Talavija", kur gaitas jau sācis Latvijā.
Oļģerts stāsta:
- Faktiski tā bija mana sieva Rita, kas mūsu Longailendas mājoklī iestādīja pirmo pusduci rožu. Nebiju par tām diezko sajūsmināts, kamēr notika brīnums - viena no Ritas rozēm uzziedēja ar tiešām apburoši skaistu, smaržīgu un elegantas formas ziedu! Tas mani «piesēja". Ja jau kaut ko tādu varam izaudzēt, tad jau ir vērts tērēt laiku piestrādājot.
Drīz atskārtu, ka kaut kas arī jāzina, lai rozes labi augtu un spētu tādus ziedus nest. Lasīju ko vien varēju par rožu audzēšanu un uzzināju, ka ir tāda amatieru organizācija  „American Rose Society". Tūliņ tajā iestājos (1964. g.). ARS izdod ik mēnesi žurnālu „American Rose" un reizi gadā „A. R. Annual". Ir arī speciāla rožu bibliotēka. Auga manas zināšanas un daudz labāk arī auga manas rozes. lestājos arī vietējā „Long Island Rose Society".
1973. gadā kļuvu par „Consulting Rosarian". Drīz mans rožu skaits pieauga no 350 līdz 400 krūmiem.
Daudzi audzē rozes rindā kā ogulājus - kā ražai grieztiem ziediem. Tie parasti ir audzētāji, kam galvenā nosliece ir izstādīt savas rozes rožu skatēs cerībā gūt „zilās lentes" un godalgas. Man sevišķa interese uz to nebija, kaut arī tāpat piedalījos. Mana interese bija daudzpusīga - kolekcionēt dažādas šķirnes, tādas, kas nav citiem, tāpat arī pati rožu audzēšana, zemes ielabojumi, mēslojumi - organiskie un ķīmiskie, slimības, kaitēkļi un to apkarošana utt.
Pensijas gadus (1977. g.) sasniedzot, māju ar visu skaisto skatu un rožu dārzu pārdevām un pārcēlāmies uz Floridu, kur jau mūs sagaidīja mūsu bērni. Nopirkām māju ezera krastā ar pietiekamu zemes platību, lai varētu audzēt rozes, citrus kokus, saknes un vēl dažādus subtropiskos košuma krūmus.

Šī vaļasprieka nodarbība, ko esmu iesācis apmēram pirms 40 gadiem, manī ir vingrinājuši miesu un garu, kas man bija ļoti noderīgi „brīvkunga" gados. Nekad nav bijis jāgarlaikojas, pietika tomēr arī laika lasīšanai un esmu gandarīts, ka esmu varējis no savām zināšanām dot ko arī citiem. (Latvijas Amerikā, 04.01.2003)