Miris Lāčplēša kara ordeņa kavaliera mazdēls

Birminghamā kaimiņi bija atraduši pilsētas valdes namā savrup dzīvojošo liepājnieku Oskaru Klavieru mirušu 14. februārī. Viņš bija vecākā Lāčplēša ordeņa kavaliera Jēkaba Klaviera (1865 -1937) mazdēls. Vectēvs bija parādījis izcilas varonības un patriotisma paraugu Latvijas neatkarības izcīnīšanas kaujās pie Liepājas 1919. gada novembrī. Četrus gadus pirms tam J. Klaviers bija dienējis krievu gvardes jēgeru pulkā, uzdienot līdz feldfēbeļa pakāpei.

Pēc dienesta viņš vairākus gadus strādāja Liepājas - Romnu dzelzceļa darbnīcās par montieri, vēlāk par brigadieri. 1913. gadā viņš sāka strādāt Liepājas kara ostas darbnīcās par dokmeistaru. lela Karostā, kur atradušās darbnīcas, nosaukta Jēkaba Klaviera vārdā.

Kad pienāca 1919. gads - Latvijas neatkarības aizstāvēšanas gads, armijā iestājās viņa 17 gadu vecais dēls Fricis. Latvijas nacionālajā armijā J. Klaviers pats iestājās 1919. gada 13. novembrī Liepājā toreizējā Latgales papildu bataljonā, no kura vēlāk izveidojās 10. Aizputes kājnieku pulks, bet pirms tam viņš bija parādījis drosmi, kad brīvprātīgajiem Liepājas aizstāvjiem pie Ziemeļu fortiem bija jāpāriet uzbrukumā Golca un Bermonta-Avalova karaspēkam. Uzbrūkošajiem latviešu karavīriem pievienojās civilās drēbēs ģērbies vecs vīrs ar sirmu bārdu, krievu armijas šauteni rokās. Kad vada komandieris viņam jautāja: "No kādas rotas?" - viņš atbildēja:
"Ne no kādas," - un pašapzinīgi piemetināja: "Kas tad notiks, ja vācieši ieņems Liepāju?" Šādi sirmā vīra vārdi cēla jauno karavīru morāli, un, kad viņš vēlāk zem niknas ienaidnieka apšaudes pirmais cēlās uzbrukumam, visi kā viens viņam sekoja un pēc sīvas cīņas ienaidnieku no fortiem padzina. Uzbrucēju priekšgalā bija J. Klaviers un pirmais iekļuva vienā no ziemeļu fortiem, kas bija galvenais ienaidnieka atbalsta punkts. To zaudējot, tika zaudēta arī kauja. Šos betonā izbūvētos fortus Jaunliepājas ziemeļos es apskatīju savā Latvijas apmeklējumā.

1920. gadā Jēkabu Klavieru apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni, ko viņam pasniedza pats Valsts prezidents Jānis Čakste par drosmi, brīvprātīgā cīņā ieņemot Ziemeļu fortus pie Liepājas un 55 gadu vecumā līdzi aizraujot jaunos karavīrus. Personisku pateicību viņam izteica ari Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1920. gada 29. februārī Latvijas armijas virspavēlnieks J. Balodis  J. Klavieru kā nacionālo varoni ieskaitīja 10. Aizputes kājnieku pulkā par 1. rotas goda kareivi - ārštata virsserzantu. Savukārt sabiedrotie - Francijas armijas pārstāvji viņu apbalvoja ar bronzas kara ordeni.

Pēc kara J. Klaviers turpināja kalpošanu Latvijai, līdz 1945. gada 1. maijam strādājot par vecāko rajona uzraugu kara objektu un būvju pārvaldē Liepājā, tad bija armijas būvju grupas sargs, bet mūža pēdējos gados veica mājas uzrauga pienākumus Sarkanā Krusta sanatorijā Liepājas kara ostā.

Jēkabs Klaviers miris Liepājā 1937. gada 13. maijā. Viņu apbedīja 18. maijā Ziemeļu kapsētā. Bēru ceremonija pulcēja ļoti daudzus liepājniekus. Latvijas valsts un tās prezidenta K. Ulmaņa vārdā vainagu nolika Liepājas garnizona priekšnieks O. Dankers, kā arī daudzu citu valsts iestāžu vadītāji.

Oskara Klaviera tēvs Fricis karavīra gaitas sāka jau 1919. gada martā 3. Liepājas rezerves rotā. Vēlāk viņu pārcēla uz 2. Cēsu bataljonu, 2. Ventspils kājnieku pulku, šo daļu sastāvā viņš piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās.

Oskars Klaviers Birminghamā bija klusas un mierīgas dabas cilvēks, Latvijas okupācijas laikā neatbildēja uz mātes vēstulēm, jo, ievērojot sava tēva - brīvības cīnītāja - un vectēva pagātni, mātei tas varēja sagādāt biļeti uz Sibiriju. Kad Latvija atguva neatkarību, viņš savā Latvijas apmeklējumā uzcēla pieminekli. Tā kā O. Klaviers nebija atstājis testamentu un pilsētas valde nevarēja atrast piederīgos viņa atstātai naudai, viņa apbedīšana notika tikai 5. aprīlī Robiņa Huda kremātorijā ar angļu mācītāju un kādiem 20 pavadītājiem.

Zīmīgi, ka paiet tieši 70 gadi kopš Oskara vectēva nāves un ar astoņu dienu atstarpi Latvijā nomira viņa iepriekšējās dzīvesvietas saimnieks Ādams Šulbers, kas pirms septiņiem gadiem bija pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Šulberam piederēja liela māja Birminghamā, kur šīs pilsētas apmeklējuma laikā bija apmeties arī rakstnieks no Francijas - Arnolds Apse. Viņš šo māju bija nosaucis par "Vecpuišu ligzdu". Pēc Ādama aizbraukšanas uz Latviju Oskars dabūja dzīvokli no pilsētas valdes, kas arī gādāja par viņa apbedīšanu un izziņošanu citiem latviešiem par viņa bērēm.

​Avots: Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", Nr. 16 (21.04.2007.)